Category: 2019

“Pinvīnu” atriebība

Iniciatīvu “Saeimas atsaukšanas ierosināšana” uz šo brīdi parakstījuši vairāk par 27 000 vēlētāju, kas ir vairāk par 17% no nepieciešamajiem 154 865 vēlētājiem, lai lēmums būtu pieņemts. Šī iniciatīva ir saņēmusi diezgan lielu kritiku gan no dažādu politisko spēku PR speciālistiem, gan oficiāliem pozīcijas deputātiem, gan vienkāršiem labējiem “troļiem” …

Protams, argumentācija ir emocionāla, sakāpināta un neviļus histēriska, izmantojot hiperbolas, līdz aizdomām, ka šīs pasākums ir “kremļa inspirēts”. Viena no “zinātniskākajam” kritizētājām ir Inga Sprinģe, kas ir Re:Baltic seja, viņa iesaka Ineses Liepiņas rakstiņu, kura ievadā ir rakstīts:

Atlajst sajmu?
Es ar visām četrām iestājos par brīvību. Piemēram, mūsu valsts iedzīvotājiem ir brīvība rosināt Saeimas atsaukšanu. Taču, manuprāt, brīvu izvēli var izdarīt tikai tas, kurš apzinās, ko dara un ir informēts par visiem notikuma aspektiem, nevis ļaujas histērijai.

A par ko gan šeit var būt histērija? Ko šī iniciatīva reāli nozīmē? Šī iniciatīva apstiprināšanas gadījumā tikai uzliks par pienākumu CVK organizēt referendumu par 13. Saeimas mandātu turpināt darīt to ko viņa dara. Vai jebkuram parlamentam nebūtu patīkami saņemt šādu uzticības apliecinājumu, kaut vai katru nedēļu, kas kas būs iespējams, kad CVK ieviesīs elektroniskās aptaujas sistēmu, ko izmantot?

Sāksim ar vienkāršāko, kāda nozīme ir parakstu vākšanas organizatoram. Viņa nozīme ir ļoti vienkārša, viņš ir procesa virzītājs. Proti, viņš var tikai aizkavēt procesu, nevis paātrināt, kā to jau izdarīja pagājušās 12. Saeimas laikā, kuras laikā ar bija visu laiku aktīvs ierosinājums atlaist Saeimu, bet parakstu bija krietni par maz. Kas mudina parakstītājus parakstīt? Principā ir tā, ka neviens ievērojams spēks nav uzņemies atbalstīt šo parakstīšanas kampaņu. Proti, pilsoņi anarhistiski paraksta šo iniciatīvu, jo sirds sasāpējusi par to ka nedz Saeima, nedz valdība nespēj dod apmierinošas atbildes, par to kas valstī notiek. Es teiktu ka tie ir tie paši 2011 gada “pingvīni”, kas aizsāka Vienotības ēru Latvijas politikā. Liekas, ka elites tautai saliktās jostas kārtējo reizi ir par ciešu. Un 13. Saeimas īpatnība ir ka viņa ciniski melo un izplata melus (kas ir vienkāršās tautas monopols, ja gribi darboties politikā, aizmirsti melus un nelieto idiotiskas atrunas!). Bet par to mēs runāsim, kad būs izcīnītas Latvijas pilsoņiem tiesības lemt par Latvijas likteni Te un Tagad!

13.Saeimas atlaišanas iniciatīva

15. novembrī CVK ir apstiprinājusi parakstu vākšanas sākumu 13.Saeimas atlaišanas iniciatīvai.
Saeimas atlaišanai ir vajadzīga 1/10 vēlētāju parakstu. Un tas ir ļoti liels skaits, 154 865 derīgi paraksti, kurus jāsavāc vismaz gada laikā.

Centrālā vēlēšanu komisija (CVK) ir pieņēmusi Saeimas atsaukšanas ierosinājumu.

Un situācija pēc 2020 gada budžeta balsojuma ļoti lielā mērā atbilst Marijas Antuanetes izteicienam: “Kam jums maize, ēdiet kūkas”.

Kad medicīnas arodbiedrības protesta dalībnieki prasīja Latvijas ministru kabineta vadītājam Krišjānim Kariņam, kā tad viņš pildīs likumā solīto mediķu darba samaksas palielinājumu, viņš atbildēja – es jau dotu, bet man neļauj. Viņa loģika ir saprotama, jo nākošie rindā ir skolotāji, ugunsdzēsēji, policisti u.t.t., tai pašā laikā, neatjaunoja nodokli alkoholam, arī pārējie budžeta naudas ieņemšanas veidi budžeta apspriešanas laikā nevienam neinteresēja. Arī pašas apspriešanas laikā Saeimā, valdošās koalīcijas pozīcijas kopuma deputāti uzvedas tāpat kā Rīgas domes absolūtā vairākuma turētāji, kā prese nodēvējusi – “balsošanas mašīna”. Un mēģinājums, kā ministru kabineta ministri mēģināja nomierināt medicīnas arodbiedrības protestus ar nebija diez ko graciozs, kad pēc iesākuma apgalvojuma, ka naudas vienkārši nav, un vēlāk “izvilka no piedurknes” pusi no vajadzīgās summas. Nu mēs varam tikai tagad domāt, kas būtu ja Krišjānis Kariņš, būtu izvilcis visu summu … droši vien saņemtu mūža bezmaksas apkalpošanu slimnīcās, kopā ar Viņķeles kundzes.

Diemžēl tā nenotika, un sabiedrība pievērsa uzmanību jebkādām stratēģijas trūkuma valdības darba plānošanā (redzējuma trūkumu , par reālām problēmām) un 13.Saeimas solījumu nepildīšanai, un melošanai par jebkuru jautājumu, kas valdībai nav izdevīga. Krišjāņa Kariņa valdības aizstāvju klasiskā maniere ir diskusiju novest uz detaļām, un tad vienai detaļai pierādīt, ka oponentam nav taisnība, un to tad patētiski uzpūst, ka visā tēmā oponents ar ir kļūdains. Tādu demagoģijas paņēmiens, ļoti labi strādā. Otra lieta ir ka ministru darbības pārāk bieži kritiskās nozarēs ir ļoti diskutējamas, un Kariņš tajās lietās neiejaucās, jo kaut viena ministra krišana automātiski nozīmētu valdības krišanu, un diemžēl “jaunas velēšanas”.

Ierosinājums atlaist 13. Saeimu ir pārtraukt šīs bezspēcības konvulsijas, un pārvēlēt Saeimu, lai tā varētu izveidot darboties spējīgu valdību, kam nebūtu “jālaipo”. Diemžēl, 13.Saeimas sastāvā ir ļoti daudz partijas, kas varētu neiekļūt 14.Saeimā vai iegūt ļoti minimālu deputātu skaitu.

Papildus apgrūtinājums, Latvijā ir referendumu kārtība, ko 2012 gadā ieviesa Vienotība atrunājoties ar cīņu pret naudas tērēšanu par “krievu valodas ieviešanu, kā otru valsts valodu”, kaut gan praktiski tas padarīja ļoti smagu to procesu. Saeimas atlaišanai ir vajadzīga 1/10 vēlētāju parakstu. Un tas ir ļoti liels skaits, 154 865 derīgi paraksti, kurus jāsavāc vismaz gada laikā. Salīdzināšanai 13.Saeimas vēlēšanās, kur līdere Saskaņa saņēma vien 167117, kas ir vienīgā partija, kas saņēma vairāk par 1/10 vēlētāju balsu. Sekoja: KPV.LV 120264, JKP 114694, APAR 101685. Otrs šķērslis ir paši paraksti. Pēc cvk.lv informācijas parakstīties par iniciatīvu iespējams:

  1. dzīvesvietas deklarēšanas vietās pašvaldībā;
  2. novados pie pagasta vai pilsētas pārvaldes vadītāja;
  3. pie zvērināta notāra;
  4. bāriņtiesā, kura veic notariālas darbības, ja novadā, novada pilsētā vai pagastā nav zvērināta notāra;
  5. portālā www.latvija.lv.  ( Valsts reģionālās attīstības aģentūra un Pilsonības un migrācijas lietu pārvalde informē, ka portāla darbība var būt periodiski traucēta).

Tiešsaistē daudz maz var izsekot https://www.latvija.lv/pv, bet nu ar neviens tak nesēdēs un nesekos vai kādā brīdi parakstu skaits neiet atpakaļ. Un par papīra parakstiem vēl vairāk, un ieinteresētā puse ir Latvijas republikas valdība. Bet nu kopumā pilsoņu dusmas ir diez gan lielas, aktivitāte ir, un līdz ar to aicinām arī jūs pievienoties parakstītājiem. Kā jau es rakstīju, neviena ievērojama politiska partija vai sabiedriska organizācija nav paudusi atbalstu šai parakstīšanai, līdz ar to ir vietā jautājums, par ko mēs vēlēsim 14.Saeimas velēšanās?

EIROPAS ARODBIEDRĪBU KONFEDERĀCIJAS (ETUC) MANIFESTS 2019-2023

Mēs dzīvojam izšķirošā un izaicinošā brīdī Eiropai un Eiropas arodbiedrību kustībai.

Neregulētas globalizācijas, ekonomikas krīzes un taupības sekas; pārmaiņas ekonomikā un darba tirgū klimata pārmaiņu, digitalizācijas un automatizācijas ietekmē; uzbrukumi darba ņēmēju un arodbiedrību tiesībām un Eiropas sociālajam modelim; nevienlīdzības pieaugums valstu iekšienē un starp tām; jautājums par migrācijas un mobilitātes plūsmām, kas bieži noved pie diskriminācijas un ekspluatācijas – galēji labējo, nacionālistisko, neofašistisko un ksenofobisko spēku parādīšanās, kas apdraud Eiropas ekonomiskās un sociālās vērtības – tas viss rada nopietnas bažas Eiropas nākotnei un Eiropas darba ņēmējiem.

Arodbiedrību kustībai ir pienākums aizstāvēt demokrātiju un Eiropas sociālo modeli, pagājušā gadsimta nozīmīgāko sasniegumu, kas balstīts uz mieru, cilvēku, darba ņēmēju, sociālajām un vides tiesībām, uz taisnīgiem un vienlīdzīgiem dzīves un darba apstākļiem, tostarp kvalitatīviem sabiedriskajiem pakalpojumiem un izglītības sistēmām.

***

Lai to panāktu, ETUC un tās dalīborganizācijas ir izstrādājušas skaidru politiku Eiropas ekonomikas, sabiedrības un darba tirgus nākotnei un ieviesīs spēcīgus un efektīvus instrumentus un darbības, lai stiprinātu arodbiedrību lomu konkrētu un pozitīvu rezultātu gūšanā darba ņēmējiem, īpašu uzmanību pievēršot jaunai, progresīvai un ilgtspējīgai ekonomikas politikai; darba samaksas pieaugumam un augošai algu konverģencei starp valstīm un nozarēm; nodarbinātībai kvalitatīvās darbavietās un darba nedēļas samazināšanai, nesamazinot darba samaksu un nekontrolējot darba laika noteikumus; darba ņēmēju tiesību aizsardzībai un to paplašināšanai, sociālajai aizsardzībai un sabiedriskajiem pakalpojumiem; sociālā dialoga atsākšanai, darba koplīgumu slēgšanai, to darbības paplašināšanai un darba ņēmēju līdzdalības veicināšanai; taisnīgai pārejai, ilgtspējīgai globalizācijai un progresīvai tirdzniecībai; taisnīgai mobilitātei un kopējai migrācijas un patvēruma politikai, kuras pamatā ir tiesības un vienlīdzīga attieksme.

Tas ir labākais veids, kā uzlabot mūsu biedru darba un dzīves apstākļus, un veidot darba pasaules nākotni.

***

Mēs veidosim atjaunotu un spēcīgāku arodbiedrību kustību, kas spēs organizēt un mobilizēt, risināt problēmas, ar ko saskarsimies, paredzēt un veidot turpmākās pārmaiņas; tādu arodbiedrību kustību, kas piedalās demokrātijas un sociālā progresa stiprināšanā Eiropā.

Tā būs spēcīga arodbiedrību kustība nākotnei, kas ir spējīga mainīt pašreizējo ekonomikas un darba tirgus politiku un iekļaut tās personas, kurām tagad ir liegtas tiesības un aizsardzība, un pret kurām attieksme nav vienāda: sievietes, jaunieši un nedrošos darbos nodarbināti darba ņēmēji, pašnodarbinātās personas un platformu darbinieki, darba ņēmēji neformālajā ekonomikā, migranti un mobilie darba ņēmēji, personas ar īpašām vajadzībām vai personas, kas saskaras ar jebkāda veida diskrimināciju, tostarp attiecībā uz seksuālo orientāciju un dzimumu identitāti.

Eiropas arodbiedrību kustība veidos taisnīgāku Eiropu darba ņēmējiem.

***

Sociālais līgums, kas ir ES sociālās tirgus ekonomikas pamatā, ir apdraudēts, jo visā Eiropā īstenotie taupības pasākumi, samazinājumi un noteikumu atcelšana bija nepareiza reakcija uz ekonomikas krīzi, tāpat arī sociālais un algu dempings, darbaspēka ekspluatācija un tā ļaunprātīga izmantošana. Eiropas sociālo tiesību pīlārs un jaunie tiesību akti sociālajā jomā ir svarīgi pasākumi, lai atjaunotu Eiropas sociālo modeli, bet ar tiem vien nepietiks.

Ir nepieciešams atjaunots Eiropas sociālais līgums, kurā noteiktas attiecības starp trim dažādām sabiedrības grupām: valsti, darbaspēku un kapitālu. Iestādēm jāuzņemas atbildība par sociālās tirgus ekonomikas stiprināšanu. Uzņēmumiem nevajadzētu ļaut gūt peļņu no vienotā tirgus un vienlaikus to arī graut, izmantojot darbaspēku vai izvairoties no nodokļu un sociālajām iemaksām.

Eiropas Arodbiedrību konfederācija (ETUC) nāk klajā ar Rīcības plānu atjaunota Eiropas sociālā līgumu sasniegšanai, un tā strādās un risinās sarunas ar Eiropas un dalībvalstu iestādēm un darba devēju organizācijām, lai to panāktu, izmantojot sekojošas pamata iniciatīvas:

  1. Sociālā progresa protokols, kas darba ņēmējiem, arodbiedrībām un sociālajām tiesībām piešķir primāro statusu, kas jāiekļauj Līgumos un jāīsteno ar ES tiesību aktiem un politiku.
  2. Ārkārtas plāna atjaunošana, lai palielinātu publiskā un privātā sektora ieguldījumus kvalitatīvu darba vietu radīšanā visās ekonomikas nozarēs un valsts ieguldījumus sabiedriskajos pakalpojumos, sabiedriskajos labumos un sociālajā aizsardzībā.
  3. Es ekonomikas pārvaldības, Eiropas pusgada, Eiropas Monetārās savienības un ES budžeta maiņa, lai veicinātu sociālo taisnīgumu, nodarbinātību veicinošas investīcijas, ilgtspējīgu izaugsmi, taisnīgu un progresīvu nodokļu sistēmu un iedzīvotāju labklājību – tas viss ir ES ekonomikas politikas mērķis.
  4. Eiropas sociālā modeļa atjaunošana, nostiprinot un īstenojot Eiropas sociālo tiesību pīlāra principus, izmantojot politiku, tiesību aktus, sociālo regulējumu, koplīgumus un pareizus pasākumus pārdalei un augšupejošai konverģencei.
  5. Stiprināt divpusējo un trīspusējo sociālo dialogu Eiropas, valstu un nozaru līmenī, uzlabojot tiesību aktus, politiku, līgumus un finansējumu veiktspējas veidošanai.
  6. Partnerība koplīgumu pārrunām, lai panāktu vispārēju samaksas pieaugumu, un algu un darba apstākļu konverģenci visiem. Partnerībai būtu jānoved pie Padomes ieteikumiem un, iespējams, pamatdirektīvas, lai stiprinātu un veidotu spēcīgākas un autonomas valstu darba koplīgumu slēgšanas sistēmas, un darba ņēmēju un arodbiedrību tiesības katrā ES dalībvalstī.
  7. Vairāk censties, lai panāktu dzimumu līdztiesību darbā un sabiedrībā, ar tiesību aktiem un politiku vērsties pret visiem diskriminācijas veidiem, jo īpaši attiecībā uz darba samaksas atšķirībām starp dzimumiem.
  8. Steidzama rīcība attiecībā uz klimata krīzi, digitalizāciju, automatizāciju un globalizāciju ar taisnīgu pāreju, kas, izmantojot ES tiesību aktus, politikas pasākumus un specializētos fondus, sociālo dialogu un sarunas par darba koplīgumu slēgšanu, nodrošina, ka neviens netiek atstāts novārtā.
  9. Konkurences tiesību, uzņēmējdarbības tiesību un jauno tiesību aktu par uzticamības pārbaudi un piegādes ķēdēm reforma vienotajā tirgū, lai nodrošinātu sociālo, darba ņēmēju un arodbiedrību tiesību pilnīgu ievērošanu.
  10. Es tiesību aktu reforma attiecībā uz informēšanu un uzklausīšanu, pārstāvniecību valdēs un Eiropas Uzņēmumu padomēs, uzlabojot darba ņēmēju līdzdalību darba vietās, kā arī mainot un pārstrukturējot ekonomiku.
  11. Darba nākotnes veidošana ar ES tiesisko regulējumu, lai samazinātu nestabilu un neskaidru nodarbinātību, paplašinātu darba ņēmēju tiesības un aizsardzību jaunajos darba veidos, apturētu algu un sociālo “dempingu” un veidotu taisnīgu darba ņēmēju mobilitāti un vienlīdzīgu attieksmi.
  12. Padarīt par realitāti mūžizglītību un tiesības uz apmācībām ikvienam ar ES likumdošanas iniciatīvu.
  13. Pastiprināta rīcība, lai izveidotu taisnīgu un ilgtspējīgu Eiropas programmu migrācijas, globalizācijas, starptautiskās tirdzniecības un ārējās un kaimiņattiecību politikas jomā, arī pilnībā īstenojot Eiropas Dienaskārtību2030 un citus ANO līgumus un instrumentus, tostarp SDO konvencijas.