Politiskas diskusijas pirms 10 gadiem

Atbildēt uz ziņu
tas_pats
100+ Prot rakstīt
Ziņas: 418
Pievienojies: Otrd Apr 10, 2018 12:47 am

Politiskas diskusijas pirms 10 gadiem

Ziņa tas_pats » Svētd Aug 19, 2018 12:16 am

From: Vents_Zvaigzne@mccann.lv
To: sveiks@latnet.lv
Date: 3/28/01 9:55
Subject: Re: Antiņš par ēsmu

Sveiki!

Taisnība - ja es varētu vēlēt Rīgā, tad nebalsotu ne par bojāriešiem, ne par jurkāniešiem. Tāpat jādomā, ka nebalsošu par viņiem arī nākamajās Saeimas vēlēšanās. Galvenais iemesls - es neatbalstu kreiso politiku. Taču saprotu cilvēkus, kas nonākuši bezizejas situācijā un par viņiem balso. Ne tikvien saprotu, bet arī pazīstu tādus.

Par PCTVL. Mēs varam daudz un dikti uzskaitīt visus Rubika, Ždanokas, Jurkāna un citu grēkus, jau sākot ar 80. gadu beigām. Bet mums ir jārēķinās ar to, ka par viņiem balso aizvien vairāk - ar visu to ideju mistrojumu, ko šī kustība iekļāvusi savos lozungos. PCTVL atbalstītāji vēl nāks klāt, jo nepārtraukti palielinās krievu pilsoņu skaits. Es prognozēju, ka maz kas no viņiem izvēlēsies citas partijas, kamēr nebūs dabūjuši kaut ko no tā, ko viņi vēlas un ko viņiem sola. Tur ir gan slēptas ilgas pēc impērijas, gan populistiski centieni labākajās sociālisma tradīcijās, gan bailes par savu bērnu nākotni un cilvēciski gluži saprotamas prasības.

Latviešiem ir veselas trīs iespējas reaģēt uz to:

a) cīnīties;
b) ignorēt;
c) sadarboties un iesaistīt.

A. Vispirms latvieši teica - jā, cīnīties! Kā rāda šodiena, esam izcīnījuši tieši tik daudz, cik Eiropa mums atļāva, - maksimālo iespējamo pilsonības un maksimālo iespējamo valodas likuma variantu. Vai varēja nerēķināties ar šiem eirokomisāriem? Nevarēja, jo tad mēs varētu pazaudēt arī tās vārgās garantijas, kas mums ir. Daži vēl cer uz cīņu par krievu aizbraukšanu no Latvijas (ar domu, ka nu mēs esam radījuši pietiekami sarežģītus apstākļus, lai viņi gribētu emigrēt). Nekā nebija, krievu vairums nekur netaisās braukt. Un lieki mānīt sevi ar konvencijām, kas aizliedz okupētu zemju kolonizāciju. Šo konvenciju uzraugi Eiropā mums ir gana skaidri pateikuši, ka šeit tās netiks pielietotas. Gan tāpēc, gan tāpēc, gan tāpēc, un vispār - kāpēc mēs globalizācijas laikmetā gribam atbrīvoties no bezmaz miļona cilvēku, kas varētu sniegt vērtīgu ieguldījumu ekonomikā. Var jau būt, ka ir daži latvieši, kas šo jautājumu cer atrisināt ar ieroču palīdzību. Es starp viņiem neesmu.

B. Tad latvieši teica - ignorēt. Mēs jau tā neesam dabūjuši gluži visu, ko gribējām, un tādu Latviju, kādu 1940. gadā atņēma, mums neviens vairs neatdos. Tāpēc no saviem ieguvumiem neatkāpsimies ne soli, bet jūs sēdiet mierīgi un priecājieties, ka mēs ar jums nedarām tā, kā Staļintētiņš darīja ar mums. Jums te ir pietiekami daudz visa kā, un tāpat vien vairāk mēs nedosim, jo esam šeit saimnieki. Ja gribat ko vairāk, esiet lojāli (paklausīgi) un izpildiet mūsu nosacījumus. Uz ko latvieši cerēja, šitā teikdami? Pirmām kārtām jau uz Eiropu. Noturēsim savas tiesības tikmēr, kamēr tiksim ES un NATO. Un pēc tam jau viss būs kārtībā - Eiropa mums sniegs īstas garantijas pret agresīvo, bet mazspējīgo Krieviju, un krievi šite dancos pēc mūsu stabules. Daļa asimilēsies, daļa aizbrauks, bet pārpalikušo impēriķu nebūs tik daudz, lai mēs ar viņiem netiktu galā. Es esmu pārliecināts, ka arī tās ir diezgan lielas muļķības. Neizskatās, ka Eiropa būtu gatava mums sniegt tādas garantijas, no kurām Krievija pavisam nobītos. Bet, ja arī sniegtu, tad tas neko daudz nelīdzētu. Nekāda ES vai NATO nepalīdzēs mums tikt galā ar krieviem šepat Latvijā. Tad jau ES un NATO lielvalsts Anglija sen būtu atrisinājusi savas Ziemeļīrijas problēmas. Bet krievi Latvijā netaisās ne asimilēties, ne kaut kur braukt, toties arvien ciešāk sakļaujas ap visādu veidu impērisma sludinātājiem. Vēl daļa latviešu cerēja, ka mūsu pašreizējais stāvoklis ir gana labs, lai krievi palēnām naturalizētos, iedzīvotos un kļūtu par Latvijai lojāliem pilsoņiem. Arī naivi. Daļa naturalizējas, bet šo iespēju pārsvarā izmanto tāpēc, lai aizstāvētu (piemēram, balsojot par PCTVL) savu nenaturalizēto tautasbrāļu intereses - gan mums nekaitīgās, gan naidīgās. Daļa ir lojāli Latvijai kā neatkarīgai valstij, bet cik ir tādu, kas būtu lojāli latviešiem kā šīs valsts saimniekiem? Augstākais, ko var pieprasīt, ir paklausība, bet cik ilgi tā turpināsies? Priecāsimies, ka pagaidām viņi par savām interesēm cīnās ar legāliem līdzekļiem, ievēlot arvien lielāku PCTVL deputātu skaitu. Mēs, protams, varam vēl arvien šo faktu ignorēt, uz kaut ko cerot. Uz ko?

C. Jautājums par sadarbību un iesaistīšanu ir vissmagākais, bet uz to latviešiem būs jāatbild, jo neizskatās, ka krievu atbalsts savu interešu īstajiem vai melīgajiem aizstāvjiem mazinātos. Viens ir skaidrs - jebkāda sadarbība ir iespējama, tikai kaut kur piekāpjoties. Bet vai mēs esam tiesīgi piekāpties? Un kurās jomās tad mēs piekāpsimies? Garantiju mums patiešām ir ļoti maz - vismazāk jau par to, ka, atdodami pirkstiņu, beigās netiksim aprīti ar visiem matiem un nagiem. Var mēģināt "iekonservēt" situāciju līdz iestāšanās brīdim ES un NATO (ja beigās latvieši paši gribēs tur iestāties), jo vismaz no šīm organizācijām nokļūt NVS sadraudzībā būs pagrūti, pat ja visi krievi to vēlētos. Bet neviens jau nevar paredzēt, cik ilgi tā iestāšanās vilksies. Un par NATO vispār nekas nav skaidrs. Ko tad, ja negribam iestāties un neiestājamies? Kā mēs tiksim galā ar to krievu alus mučeli, kas gan pagaidām šķiet krietni nostīpota, bet iekšā rūgst un vārās? Krievi var piekrist, ka Staļina režīms bija cūcība, bet nekad nejutīsies vainīgi par to, ka uz šejieni braukuši, jo tolaik tas bija legāli un daudzi pat tika īpaši aicināti. Un dažs labs "bijušais", kas tolaik aicināja, ir pat latvietis, pat LR pilsonis, pat nenes nekādu atbildību par to un pat sēž augstā amatā. Kāds varbūt teiks, ka rūgstošā alus mučele ir mans izdomājums, jo viss taču ir kārtībā. Daudzi jo daudzi krievi uz ielām nemet mums ar akmeņiem,iemācījušies latviešu valodu, dzīvo un strādā, un uzvedas rātni. Vai tad tas ko pierāda? Latvieši vairākus desmitus gadu nemeta ar akmeņiem, mācēja krievu valodu, dzīvoja un strādāja, un uzvedās rātni, bet vienalga cerēja reiz dabūt to, ko vēlas. Un, kad laiks pienāca, tad arī dabūja. Krievi nemaz nav dumjāki, varbūt vienīgi atklātāki (atšķirībā no mums tolaik, viņiem šodien par atklātību nekas nedraud). Un, redzot PCTVL pieaugošo veiksmi, gūstu stipru pārliecību, ka alus mučele nav mans paranoiķa murgs.

Ko darīt šādā situācijā? Es nezinu. Es neredzu iespēju cīnīties, jo mēs neesam tik stipri, bet citi mums nepalīdzēs vairāk, kā ir jau palīdzējuši. Ignoranci, kas pašreiz ir valdošais virziens nacionālajā politikā, es uzskatu par bīstamu. Sadarbība un iesaistīšana prasa atbildēt uz pārāk daudziem jautājumiem, bet visas atbildes es nezinu un daudz ko nevaru prognozēt. Uz to, ka vara tomēr tiek dalīta ar lielākajām krievu atbalstītajām organizācijām, es skatos kā uz mēģinājumu pielikt tai alus mučelei krāniņu ar ventili. Varbūt putas drusku noies, ja krieviem būs apziņa, ka arī viņu pārstāvji šajā zemē var kaut ko ietekmēt (ej nu vēl sazini, cik tie pārstāvji gribēs ietekmēt, varbūt kopā ar latviešu politiķiem čakli metīsies tukšot Varasvīru Labumu Sili). Bet varbūt tas neko daudz nelīdzēs.

Vents
http://zagarins.net/sveiks/2001/032901.htm Ļoti laikmetīgas sarunas :)

Atbildēt uz ziņu