LPSR kultūras darbinieki

Atbildēt uz ziņu
tas_pats
100+ Prot rakstīt
Ziņas: 418
Pievienojies: Otrd Apr 10, 2018 12:47 am

LPSR kultūras darbinieki

Ziņa tas_pats » Svētd Aug 12, 2018 11:36 am

Ir jāsaprot, ka LPSR kultūrdarbinieku pamatmisija bija latviešu kultūras uzturēšana okupācijas apstākļos. Protams, vairumam no viņiem šāds formulējums būtu absolūti nesaprotams, bet faktiskais, dažādu motīvu vadīts, viņu devums ir taisni tāds, lai kāds bija viņu devuma ideoloģiskais materiāls.

Jānis Peters par Ojāru Vācieti. Analfabēts, kurš neprata Ēzopa valodu

Ojārs Vācietis nav slēpies no lasītāja nedz saviļņojoši intīmajās, nedz patriotiskajās, nedz arī absolūti politiskajās vārsmās

Jānis Peters no 1984. līdz 1990. gadam Rakstnieku savienības priekšsēdētājs
28. novembris, 2015, 9:58

Ojārs Vācietis (13.11. 1933.–28.11.1983.), kuram nu pēc 33 gadiem ir atklāts piemiņas akmens Carnikavas kapu kalnā, nekad ar mums dzejā nav runājis "starp rindām" jeb Ēzopa valodā, kā tagad nācis modē absolutizēt katra rakstnieka rakstīto padomju periodā. Daudzi jau "zemrindas" lietoja, tikai ne XX gadsimta otrās puses ģenētiski talantīgākais, profesionāli oriģinālākais, uz priekšu saucošākais un reizē smalkjūtīgākais, dzīves labumos pieticīgākais latviešu dzejnieks.

Kā jau esmu rakstījis, viņš piederēja pie padomju "otrās kultūras", kuras spilgtākie pārstāvji krietni agrāk bija Ahmatova un Pasternaks. Krievu mākslinieks un rakstnieks Maksims Kantors (1957) un krievu literatūrpētnieki par otro kultūru dēvē to, kura radās tūlīt pēc 1917. gada revolūcijas un kura nepakļāvās nedz boļševiku, nedz arī padomju komunistu oficiālajai ideoloģijai (jeb "pirmajai kultūrai"), bet kura nav arī pagrīdes izpausme. Var pieņemt un arī apgalvot, ka tieši Ojārs Vācietis, būdams atzīts dzejnieks, īpaši saniknoja padomju nomenklatūru, kas mēģināja viņu ievilkt oficiāli ideoloģisko lakstīgalu korī. Viņam te uz sešiem gadiem liedza publicēties grāmatās, te piešķīra Latvijas PSR Valsts prēmiju un pat PSRS Valsts prēmiju, te Latvijas PSR Tautas dzejnieka nosaukumu (abiem ar Imantu Ziedoni vienlaikus) apmaiņā pret tāda paša nosaukuma atvēlēšanu Arvīdam Grigulim. / Putniņu vajag noķert,/ Un noķert tieši aiz astes,/ Citādi – kas tad dziedās/ Stiepļotu režģu kastēs./ (Dzegužlaiks, 1968.)

***

Vācietis ir gan akadēmiski analizēts, gan populāri aprakstīts visai rūpīgi, un pētnieki viņa jaudu ir novērtējuši. Sastopamas arī paviršas un vulgāras, pat naidīgas publikācijas, kuru autori nav dzejnieku īsti lasījuši. To ir darījuši pat visai jauni, precīzāk – cilvēki vidējos gados, kas, būdami nacionāli noskaņoti, ir palikuši komjauniešu laikos.

Lielākais latviešu dzejnieks kopš 50. gadiem līdz savai aiziešanai 1983. gadā nav slēpies no lasītāja nedz saviļņojoši intīmajās, nedz patriotiskajās, nedz arī absolūti politiskajās vārsmās. Viņš ignorēja cenzūru un necentās nevienam iesmērēt Ēzopa valodu. Tas ir apbrīnojams fenomens, ka atrodas dzejnieks, kura priekšā pakāpeniski padodas un lūst i cenzūra, i padomju Latvijas politiskā vadība pēc tam, kad ir pārliecinājusies, kāda īpaša bagātība pieder Latvijai un cilvēkiem ārpus tās. Varbūt Ojāra dzeja hipnotizēja viņus?

Savulaik es sastādīju Vācieša izlasi Vācijas Demokrātiskās Republikas izdevniecībai Volk und Welt. Austrumvācu ierēdņi tik ļoti pretojās vairāku latviešu dzejnieka darbu iespiešanai izlasē, ka šķita – viņiem mati ceļas stāvus, kaut arī tie bija padomju Latvijā izdoti un tāpēc, protams, akceptēti. Mēs toreiz centīgos Honekera kalpus uzvarējām, viņi bija spiesti padoties mājieniem no "brīvības salas", ko sauca par PSRS. Taču vācu modrie komunisti gribēja būt modrāki un gudrāki par Brežņeva laika dogmām.

***

Ojārs, kaut arī uz sešiem gadiem savažots grāmatu noklusēšanas gūstā, nesūdzējās un kopā ar mazo Žani un dzejnieci dzīvesbiedri Ludmilu Azarovu turpināja ēst kartupeļus ar siļķi, par to satraukti ziņoja Imants Ziedonis izdevniecības Liesma literatūras redakcijas vadītājai Dainai Avotiņai. (D. Avotiņa Mani spēka pīlāri, izdevniecība Zvaigzne ABC, 2015.)

Kad reiz atskanēja zvans un kāds biedrs Ojāru aicināja atnākt uz partijas centrālkomiteju "draudzīgi aprunāties", dzejnieks atbildēja: "Atnāc tu pie manis, tev ir labākas drēbes..."

***

Ēzopa valodā jaunais Vācietis nerunāja arī tad, kad viņam bija kādi 18 gadi. Viņš atklāti un bez "starprindām", taču temperamentīgi veltīja jūsmīga komjaunieša rindas padomju dzimtenei, pat Vadonim, tautu draudzībai, kādu piedāvāja pseidoideologi. Neslēpās nedz viņš, nedz arī par viņu trīs gadus jaunākā kolēģe Vizma Belševica. Vecās gvardes literāti, kas baidījās no savas biogrāfijas 20. un 30. gadu brīvvalstī, rādīja jaunajiem sliktu piemēru. Vecajiem vajadzēja pēc kara iegūt brīvbiļeti uz vietu padomju rakstniecībā. Pat tik spoži dzejnieki kā Sudrabkalns, Čaks, Grots un citi bailēs kļuva par "marksistiem ļeņiniešiem". Tāda bija īstenība, un Vācieša paaudze to visai ātri saprata, jo nāca jauns laiks, ko tuvināja arī jaunā inteliģence, īpaši Maskavā, Ļeņingradā, Kijevā.

***

Jaunie ātri orientējās visā, kas notiek. Ojārs Vācietis, attapies no padomju komunistu un arī šurp atsūtīto Krievijas boļševiku izliktajām cilpām un nezaudēdams spēju runāt ne vien intīmi, bet arī politiski tieši, turpināja nepiedāvāt "starprindas" jeb Ēzopu. Viņš bija revolucionārs šī vārda akadēmiskajā nozīmē. Mūsu dzejnieka liktenis salīdzināms ar Majakovska likteni, tikai bez pistoles rokās. Ar spožu atnākšanu un tikpat spožu aiziešanu, kā krītot meteoram, tumsu caurdurot. Lielu iespaidu uz padomju cilvēkiem atstāja kosmiskie lidojumi, savukārt Latvijā – pasaules jaunā šaha čempiona Mihaila Tāla absolūti izaicinošā un it kā aloģiskā spēle 1960. gadā.

Arī mūsdienās mūsu lielais dzejnieks pret varu būtu aci pret aci.

***

Tātad – Vācietim ir tieša valoda, un ne atvilktnē, bet publiskos izdevumos. / Es vakar satiku maz Trockīti/ vai arī komunismā viņš kolonizēs/ – jautā latviešu dzejnieks poēmā Partijas piederība (Elpa, 1966). Neviens padomju laikā nav publiski runājis par komunistisko kolonizāciju. Tas viss būtu pieņemams cenzūrai un politiskajai vadībai, jo Trockis bija "tautas ienaidnieks", ja vien te ar nolūku nebūtu vārdiņa "arī". Šis viens īsais vārds "arī" nozīmē, ka boļševiki – komunisti jau ir kolonizējuši. Kur te Ēzopa smalkā valoda? Tā ir vīrišķīga dzejnieka valoda ar apbrīnojamu vārda spēku ielauzties grāmatā, sastindzinot cenzora spalvu un vēlmi sūdzēties centrālkomitejā. To "arī" viņi acīmredzot nespēja saprast.

***

Ojārs Vācietis ir nopelnījis precīzu simboliku Ingunas Rībenas un Gļeba Panteļejeva piemiņas akmenī, bet galvenais – dvēseles atbalsi savā tautā. Vienīgais – man bailes, ka šī atbalss nepazūd jaunajā paaudzē, mums visiem aizejot. Jo Vācieša publiskā rezonanse nav estrādiski uzkrītoša un skaļa.

Viņš ir prom jau 33 gadus, bet paspējis pasludināt agresīvi ateistiskā valstī par "Rīgas dominanti" sociālistiskās padomju Latvijas galvaspilsētas Pētera baznīcas torni, nevis Kolhoznieku nama jeb Zinātņu akadēmijas smaili (Visāda garuma stundas, 1974). Vidzemes ("Pleskavas jeb Pskovas") šosejai dzejnieks atdod Vidzemes šosejas vārdu, nosaucot to par "maģistrāli" un "artēriju" (Elpa, 1966).

***

Es nupat papīros atradu ar sava 12 gadu vecā bērna roku pārrakstītu Vācieša dzejoli Brāļu kapos, kurā ir nepārprotamas un Ēzopu palīgā nesaucamas rindas: / Mana baltā un mierīgā māt,/ Es tev zilganu asteri atnesu.../ Nāves salā jau asteru nav/ Nekopj puķes ložmetējkalns/ Kopš tā laika… Bet to laiku zin/ Tavā karogā sastindzis vējš./ Šī astere, ko nesu tev,/ Negribēja vai neprata līst,/ Negribēja vai neprata vīst,/ Mana baltā un mierīgā māt,/ Drīz jau leduspuķes vien ziedēs te,/ Es tās ņemšu un nesīšu tev/ Arī tad, ja pa ceļam tās izkusīs./ (Dzegužlaiks, 1968.) Vai tas ir nesaprotams un dziļi paslēpts "zemteksts", ja Vācietis Brāļu kapos Māti Latviju atklāti nosauc par balto māti, un vai "zemteksts" ir zvērēšana, ka dzejnieks vai cits latvietis kaut leduspuķes te atnesīs, ja pat pa ceļam tās izkustu. "Un Tavā karogā sastindzis vējš" – Māte Latvija tur neatkarīgās Latvijas karogu, tas ir tieši un izaicinoši sacīts. Pilnīgā iekšējā brīvībā un vēsturiskā patiesumā.

Dziļos Brežņeva laikos krājumā Antracīts, kas iznāk 1978. gadā, atkal tiek salauzta Vācieša daiļrades aizliedzēju vara un tiek publicēts likteņdzejolis Pūt, vējiņi, kurā viņš vienā liktenī redz leģionārus un latviešu padomju gvardus Otrajā pasaules karā – Pūt, vējiņi vienāds šķietas/ tiem, kas abās pusēs ļimst…/ Divas laivas stāv uz vietas/ Un pat arī varbūt grimst/ Pūt, vējiņi, dzen laiviņu/ Borovskā un Volhovā!/ Arī te nav Ēzopa, te ir satricinoša tēlainība, kādu prasa liela māksla, un te ir tiešos vārdos nosaukta leģionāru kauju vieta Volhova un padomju latviešu kaujas Borovskā.

Vai kāds "starprindnieks" ir saucis vārdā Volhovu, kā to darīja Ojārs Vācietis, kurš nekad nezināja, kā tas ir – rakstīt iekārtā, kurā aiz muguras nestāvētu cenzors vai dzejnieka draugs un ienaidnieks vienā personā? Senlaikos VI gadsimtā pirms Kristus dzīvojušais sengrieķu fabulists Ēzops nav rada Ojāram Vācietim.

***

Personīgi pazīstot vairākus augstākos padomju Latvijas vadītājus, es esmu pārliecināts, ka vairāki no viņiem saprata, kāda bagātība pieder Latvijai – Ojāra Vācieša personība literāra talanta izpausmē. Tie noteikti bija Pēteris Strautmanis, Miervaldis Ramāns, Voldemārs Kalpiņš, vēl citi.

Ojārs bija jauns un liels dzejnieks jau tad, kad kultūras ministra amatā vēl bija Voldemārs Kalpiņš. Pats par sevi daiļrunīgs ir fakts, ka jaunais dzejnieks no Trapenes ir iekļauts Latviešu literatūras un mākslas dekādes dalībnieku sastāvā 1955. gadā. Fotogrāfijās 23 gadus vecais Ojārs Vācietis redzams Maskavā blakus latviešu dzejas patriarham Kārlim Krūzam un bērnu ielenkumā sniedzam autogrāfus. Tas ir divus gadus pēc Staļina nāves, kad viņš vēl guļ mauzolejā un neviens nenojauš, ka 70. gados latviešu dzejnieks mūs satraukti brīdinās no restaļinizācijas dzejolī Vadoņa augšāmcelšanās.

Par šo latviešu dekādi Maskavā vēl gribas paspēt uzrakstīt šogad, jo paiet 60 gadu, kopš mēs satricinājām Maskavu ar savu mākslu – maskaviešu acīs mēs taču nācām no Rietumiem, bet PSRS galvaspilsēta vēl bija stipri noslēgta un izolēta. Šo ideoloģiski pasūtīto, bet ar "otrās kultūras" pazīmēm nepārprotami piepildīto pasākumu spoži vadīja vēlāk buržuāziski nacionālistiskais Voldemārs Kalpiņš. Viņš atgriezās Rīgā ar Maskavas atļauju būvēt Rīgas kinostudiju, Mežaparka Dziesmu svētku estrādi, Nacionālo bibliotēku, Dzintaru koncertzāli, Salaspils memoriālu u. c., un, kas ļoti svarīgi, – kā vienīgajam Padomju Savienībā viņam tika dota iespēja mūsu operā iestudēt Riharda Vāgnera Tanheizeru, kas līdz tam tika aizliegts Hitlera simpātiju dēļ pret lielo vācu komponistu. Uz mūsu operu sākās svētceļojumi no visas Padomju Savienības. Nu es esmu aizklīdis atkāpēs, kuras pelna atsevišķu opusu.

***

Galvenais šī raksta mērķis ir vērst uzmanību uz šablonismu, pierakstot Ēzopa valodas "starprindas" un zemtekstus jebkuram padomju perioda rakstniekam. Tas maldina mūsdienu jauniešus un liek jautāt – ja jau jūs bijāt tik gļēvi, kāpēc starp jums bija tik izcili dzejnieki, kur radās patiesi izcilās kinofilmas un aktieri, operas solisti un baletdejotāji, gleznotāji un arhitekti, kas ir pasaules zvaigznes? Tas ir pētāms priekšmets, nevis pavirši lietojams, tāds pats kā boļševiku klišejas par "sliktās buržuāziskās" Latvijas kultūru.

***

Es te neslavēju padomju režīmu, vien cildinu mūsu izcilos cilvēkus, kas nepadevās, kaut arī viņus lieca un lauza. Citādi jau mūsu kultūras vairs nebūtu.

Kā iespēja reabilitēt Brāļu kapus ar Ziemassvētku kauju, Tīreļpurva, Ložmetējkalna un Nāves salas varoņiem? Vai paši no sevis radās latviešu klasiķu muzeji, kurus vēl pirms boļševiku vadītā apvērsuma pret Latvijas komunistiem paspēja nodibināt "absolūtais kultūras ministrs" (Mudīte Šneidere) Voldemārs Kalpiņš un viņa biedri. Rūdolfa Blaumaņa Braki, Raiņa Tadenava un Eduarda Veidenbauma Kalāči, brāļu Kaudzīšu Kalna Kaibēni, Raiņa Jasmuiža, Raiņa vasarnīca Majoros, Annas Brigaderes Sprīdīši, Emīla Dārziņa un Jāņa Sudrabkalna Jāņskola, Jāņa Jaunsudrabiņa Riekstiņi, Friča Bārdas Rumbiņi, Eduarda Smiļģa Teātra muzejs (literatūrzinātnieka Andreja Grāpja liecības). Šie muzeji tika vai nu atjaunoti, vai arī no jauna atvērti Voldemāra Kalpiņa vadībā, kad viņš no 1959. gada līdz 1961. gadam bija kultūras ministrs un "buržuāziski nacionālistiskais endzelīnists". Arī Kalpiņš runāja bez Ēzopa daiļo fabulu zemtekstiem un latviešu kultūrai deva gigantiski daudz.

***

Ojāra Vācieša devumam dabiski piekļaujas Voldemāra Kalpiņa absolūti latviskā orientācija. Lielas kultūras cilvēku arī toreiz nebija maz. Viņi jānovērtē, un jāpēta tas laiks pa periodiem.
https://www.diena.lv/raksts/kd/literatu ... u-14120846

tas_pats
100+ Prot rakstīt
Ziņas: 418
Pievienojies: Otrd Apr 10, 2018 12:47 am

Re: LPSR kultūras darbinieki

Ziņa tas_pats » Svētd Aug 12, 2018 12:37 pm

Vizma Belševica. Es, lūdzu, esmu koks, nevis kaut kāda puķīte
Vizma Belševica (1931–2005) "stāv rindā" uz savu jubilejas gadu, bet viņas nelokāmā, spīvā balss runā pāri kalendārajiem datumiem un valsts mērķprogrammā ierakstītām godināšanas reizēm

Undīne Adamaite (KDi)
4. jūlijs, 2016, 16:49

Es esmu neapdāvināta kā iztrupējis celms – kādā vājuma brīdī, strādājot pie Ķikuraga stāstiem (1965), dienasgrāmatā ierakstījusi Vizma Belševica – vairākkārt Nobela prēmijai nominētā rakstniece. Šo pērli līdz ar citiem dažnedažāda rakstura ierakstiem līdz šim neapzinātajos mammas arhīvos uzgājis rakstnieces dēls tulkotājs Jānis Elsbergs. Noticis tas tā. Mūža nogalē Vizma Belševica, apgurusi un nomākta, bez liela entuziasma pametusi ar roku – tur, tajā skapītī, ir viss, kas ir, un literatūrzinātniece Inta Čaklā to "visu" arī godprātīgi izpētījusi un sakārtojusi Rakstu četros sējumos (Jumava, 1999–2002). Pēc rakstnieces nāves atklājies, ka ar dažādiem pierakstiem, sākot no veikala pirkumu sarakstiņiem līdz darbu uzmetumiem un jau gataviem mākslinieciski noslīpētiem tekstiem, par kuriem grūti teikt, kāpēc tie palikuši nepublicēti, – ir pilns vesels antresols.

30. maijā Vizmai Belševicai būtu apritējuši 85 gadi. "Ar tām jubilejām ir neparasti. Dažiem šogad šķita, ka astoņdesmit pieci nav pietiekami apaļš skaitlis, lai svinētu Vizmas Belševicas jubileju valstiskā mērogā. Bet tam nav nekādas nozīmes. Tā ir iespēja Vizmai Belševicai atgriezties grāmatnīcu plauktos, kur viņa nav bijusi jau 12 gadu kopš Billes (Atēna, 2004 – red.). Vislielākais paldies Belševicas mantiniekiem, jo varu iedomāties, ka tas nebija ne viegli, ne vienkārši pieķerties klāt dzejnieces arhīvam samērā nesen pēc viņas aiziešanas. Turklāt darīt to ar pietāti un saudzību, bet tajā pašā laikā – ar vērienu," Ojāra Vācieša muzejā atverot Mansardā izdotās grāmatas – Vizmas Belševicas arhīva burtnīcas. Nr. 1 un atkārtoto Billes izdevumu (stāstu triloģijas 1. daļu) –, teica izdevējs Jānis Oga.

"Gadiem ilgi grāmatnīcās nav ne rindiņas no Vizmas Belševicas. Valtera un Rapas grāmatnīcā – vienīgi Vinnija Pūka (Belševicas tulkojums – red.) jaunizdevumi. Paldies, ka uz brīdi šis totālais tukšums ir pārtraukts," atklāšanā pateicību Jānim Ogam un Mansardam izteica Vizmas Belševicas vīrs vijoļmeistars Zigurds Elsbergs.

Šermuļi no zīmīgām detaļām

Vizmas Belševicas arhīva burtnīcas. Nr. 1 apkopo rakstnieces nepublicētos vai tikai periodikā publicētos darbus. Sērijas pirmajā burtnīcā iekļauta 50. un 60. gados sarakstītā proza. Krājumā ir seši stāsti, kas rāda Belševicu kā talantīgu prozas meistari, – spēcīgi raksturi, akačains psiholoģisms, kolorīta un neizskaistināta sava laika vide. Stāstos ir gandrīz noveliska spriedze, ko panāk tiešā, asredzīgā valoda. Pat ja par dažiem stāstiem var saprast, kāpēc pati Belševica tos uzskatījusi par negataviem.

Nepazītā mīlestība apjoma ziņā ir vislielākais darbs – garstāsts ar romāna atvēzienu. Sieviešu un vīriešu attiecības, laikmeta fons – Maskavas Literatūras institūts. Krājuma ievadā sastādītājs Jānis Elsbergs izsaka cerību, ka Belševicas nepublicēto stāstu izdošana nebūs pretrunā ar viņas profesionālo perfekcionismu un bieži uzsvērto nevēlēšanos, lai kāds rakņājas un pēta viņas biogrāfiju: "Ja mēs simtprocentīgi respektētu šos divus uzstādījumus, tad visus viņas arhīvus jau sen būtu vajadzējis sadedzināt. (Labi zināms, ka Kafkas novēlējums bija, lai tiktu izdarīts tieši tas, un visa literārā pasaule jau gandrīz 100 gadus ir pateicīga tam viņa draugam, kurš atļāvās šo Kafkas novēlējumu nepildīt)."

Jānis Elsbergs iecerējis katru gadu sakārtot vienu Burtnīcu. "Antresola materiāla" pietiks, iespējams, pat sešām septiņām. Jaunatrastie pieraksti nesuši arī dažu labu īpašu atklājumu – piemēram, atklājies, ka autobiogrāfiskais stāstu cikls Bille Vizmas Belševicas galvā dzīvojis jau 60. gadu sākumā, nevis no 80. gadu beigām– 90. gadu sākuma, kā uzskatīts līdz šim. To atklājusi neliela zīmīte Nomales bērns, zem kura nepārprotami pierakstīti Billes stāstu nosaukumi. Dienasgrāmatas koši liecina par rakstnieces garīgo dzīvi un "kretīnu dejām sētā" (atsauce uz Klāva Elsberga dzejoli – red.).

1963. gada 10. oktobris: "Valsts bibliotēka aicina uzstāties. Būšot 300 klausītāju. Lai es lasu dzejoļus un pastāstu, kā īstenoju plēnumu lēmumus savā darbā. No stāstīšanas atteicos tūlīt. Solīju lasīt. (..) Protams, skaidri redzama Rakstnieku Savienības roka. Tur noteikti būs kāds klāt, lai pēc tam noziņotu – gatavo augsni 30. oktobrim, kad mani atkal sauks tirdīt." 11. oktobris: "Atkal un atkal lasu Knuta (Skujenieka) antoloģiju, gatavojoties viņam rakstīt. Divu mēnešu laikā uzrakstīts liels un nozīmīgs krājums, un kādos apstākļos… Es apskaužu viņu ar vislabāko skaudību." 12. oktobris: "Atnāk Priede pēc Cvetajevas un atnes Solžeņicinu." 13. oktobris: "Lasu Solžeņicinu. Stāsts pats par sevi nav nekāds spožais. Tēli ir tikai ilustrācijas tēzēm. Labi tikai tas, ka Solžeņicins savās tēzēs nelokāms."

"Brīnišķīgās fantāzijas augļi," par Vizmas Belševicas arhīva burtnīcu. Nr. 1 stāstiem saka rakstnieks Vladis Spāre, kurš rakstnieci atceras kā desmitgadīgs puika, kad Belševica ciemojās pie viņa mammas – rakstnieces Veltas Spāres. "Atmiņa ir estētiski nevērtīga, un nepieciešams ļoti liels talants, lai, ņemot par pamatu atmiņas, izveidotu literatūru," – viņaprāt, Vizma Belševica to spēj. Īpaši emocionāli Vladis Spāre analizē stāstu Ziemeļu mēnesnīca, jo tam ir ļoti personisks iemesls: "Par to, cik ārkārtīgi smags laiks ir pēckara laiks sievietēm, ir rakstīts gan Ķikuraga stāstos, gan Ziemeļu mēnesnīcā. Vienkārši nebija to vīriešu… Es pats esmu tāds Ziemeļu mēnesnīcas auglis, jo mana mamma atkaroja savu vīru, kas ir mans tēvs, no citas sievietes. (..) Šajā stāstā ir saliktas kopā vismaz piecas dažādas kolīzijas, kura katra ir stāsta vērta. Tas viss kopā tik ārkārtīgi spēcīgi noskan, ka šermuļi iet. Arī nobeigums ir kolosāls. Tur tālāk varēja virzīties romāns."

Rakstnieku sajūsmina detaļas šajos Belševicas stāstos: "Es domāju, ka viens no literatūras aspektiem ir iedot iespēju dziļāk izprast detaļas. Gan dzeja, gan proza sastāv no zīmīgām detaļām, un tās mūs padara daudz asāk redzošus ikdienā."

Rakstnieces autobiogrāfisko romānu triloģiju Bille Spāre salīdzina ar Ziemassvētku eglīti, kurā tiek aizdedzināta viena svecīte, otra, trešā, līdz beigās mirdz visa eglīte. "Mēs neredzam atsevišķas svecītes, redzam absolūto starojumu. (..) Katra nodaļa ir perfekti nostrādāts īsais stāsts – ar savu sākumu, kulmināciju un beigām. Belševica ļoti stingri turas pie stāsta, neaizklīst nekur sānis. Nesāk rakstīt arī pārāk liesi."

Meli paliek meli

Rakstnieku savienības kongresā 1965. gadā Vizma Belševica saka runu, kas ir solis ceļā uz pilnīgu sanaidošanos ar režīmu. Dzejniece tiešiem vārdiem runā par iztrupējušo padomju ekonomikas "izaugsmi", kas balstās uz meliem, liekulību un nemitīgu acu pievēršanu pilnīgi visos līmeņos. Balsi, kas dzirdama ierakstā, nenosauksi par skaistu. Drīzāk tā ir urbīga, ar nedaudz metālisku pieskaņu. Tas ir trāpīgs spēriens pa PSRS māla milža kāju potītēm, kuras tolaik jau bija sākušas nedaudz ļodzīties. Citādā – maigākā – balsī Vizma Belševica nekad nebūtu varējusi šajā kongresā runāt par "faktu pierakstīšanu, uzpūšanu un tamlīdzīgām parādībām, kuras, ja apkopojam vienā vārdā, mēs varētu vienkārši saukt par meliem. Tas būtu ekonomiskais faktors, bet paliek morālais".

Vizma Belševica no tribīnes delegātiem izstāsta savu absurdo pieredzi, 50. gados strādājot Pioniera redakcijā, tas izskan kā atmaskojoša metafora visam prātam neaptveramajam režīma stulbumam, kurā visi piedalās: "Saņemam no Maskavas avīzi Visi uz slēpēm, pionieri!, un tā avīze bija smuki izzīmēta un ar sniegotām fotogrāfijām – bērni ar kamaniņām. Bet Latvijā nav sniega." Ja Maskavā ir, vajag arī Rīgā. Izrādās – Cēsīs drusku uzsnidzis, redakcija sūta uz turieni fotogrāfu, bet sniegs tikmēr nokusis. Fotogrāfs nesamulst un bildē bērnus ar kamaniņām uz superfosfāta kaudzes pie stacijas. "Kas šeit nedrīkstēja nemaz atrasties," uzsver Belševica. "Iznāk mums numurs Uz slēpēm, pionieri! Ar visiem sniegiem un bērniem uz ragaviņām. Ja šie bērni izaugs nihilisti, tad es nebrīnos par to, jo viņi bija klāt, kad to darīja…"

Citā, maigākā intonācijā Belševica diez vai jebkad būtu spējusi uzrakstīt savu slavenāko darbu pirms Billes – krājumā Gadu gredzeni (1969) publicēto poēmu Indriķa Latvieša piezīmes uz Livonijas hronikas malām, kurā pletnēja latviešu sirdsapziņu visai nežēlīgi. Arī savējo. "Vai to saka latviešu izcelsmes hronists, paguris vērpt savas pagāniskās tautas iznicināšanu XIII gadsimta krusta karos? Vai varbūt dzejniece tur atzīstas, cik sāpīga bijusi vilšanās jaunības ilūzijās?" portretā www.literature.lv raksta dzejniece Amanda Aizpuriete. "Es pieredzēju Vizmas lūzumu," KDi uzrunāts Ojāra Vācieša dārzā, atceras dzejnieks Knuts Skujenieks, kurš sakās Vizmu Belševicu pazīstam vissenāk no visiem klātesošajiem grāmatas atklāšanā. "Viņas pirmais krājums Visu ziemu šogad pavasaris (1955) bija īsti padomisks. Viņa bija uztaisījusi arī scenāriju un piedalījās uzņemšanā ļoti padomiskā antireliģiozā filmā Pieviltie (1961, režisori Ada Neretniece, Māris Rudzītis – red.). Es biju pirmais, kurš dzirdēja slavenās rindas: "Piedod, mana dzimtene, ja vari,/Tavā vārdā ciests un melots daudz." Es vēl atceros, kā viņa man to lasīja institūta koridorā svaigi uzrakstītu."

Vēlāk, kā izpirkdama parādu, Vizma Belševica rakstīja savai zemei un tautai veltītus mīlas vārdus, kas atmodas laikā kļuva par stipriem buramvārdiem un uzdzen tirpas joprojām: "Kamēr svēteļi pār Svēti baltos spārnos slīd, /Kamēr baltu spārnu blāzmas zilās straumēs krīt, /Kamēr zilām straumēm Zemgalē plūst pali, /Esi mierīgs. Tici. Zini – /tava zeme paliks. Tavas saknes tavā zemē. Tavas pēdas tēva sētā, / Kamēr tēva sētas jumti/balo spārnu ēnā svētā"(1967). 1972. gadā Vizmas Belševicas dzīvoklī tika sarīkota 16 stundu ilga kratīšana. Konfiscēja gatavos darbus, dienasgrāmatas, piezīmes. Meklēja ukraiņu disidenta Ivana Dzjubas manifesta Internacionālisms vai rusifikācija? manuskriptu. "Kratīšanu vadīja Ukrainas drošības komitejas kapteinis. Viņam asistēja liels pulks Latvijas drošības komitejas pārstāvju (..). Mani publicēt solīja pēc Dzjubas procesa, bet tiesā (Kijevā) es neliecināju tā, kā cilvēkam jāliecina, lai viņš taptu atkal publicēts. Man jautāja, kā es vērtēju Dzjubas darbu. Protams, ja es gribēju turpmāk labi dzīvot, man vajadzēja izgāzt sašutumu pār Dzjubu un viņa grāmatu. Bet es sacīju ko citu – ja rakstniekam ir redzams, ka viņa tauta, viņa valoda ir apdraudēta, tad viņam par to ir jāraksta. Tas ir viņa pienākums, lai kas viņam par to nedraudētu. Nu, protams, pēc tādas uzstāšanās par manu publicēšanos vai grāmatu vairs atkal nebija ne runa," 1989. gadā intervijā Rolfam Ekmanim stāstīja Vizma Belševica.

70. gadu sākumā Vizmai Belševicai liedza publicēties, nedrīkstēja pieminēt viņas vārdu. Labprātīgā klusumā viņa devās pēc sava dēla dzejnieka Klāva Elsberga mīklainās bojāejas 1987. gadā, pārliecināta, ka tā ir politiska slepkavība.

Zvanām Ojāram! Braucam!

"Mēs arī strīdējāmies. Beigās sapratu, ka ar viņu labāk nestrīdēties, pat ja viņa runā aplami. Viņa bija ārkārtīgi kategoriska un vienmēr palika pie sava. Iekrist lielā bezgalīgā strīdā negribējās," atceras Knuts Skujenieks. Abi ar sievu Intu Skujenieci "cītīgi piedalījušies" rakstnieces rīkotajās Belševicas ceturtdienās. "Knuts no lēģera visu laiku rakstīja. Viņam bija atļauts vienu vēstuli mēnesī. Tajā bija saliktas četras piecas. Es kā pastnieks staigāju pa Rīgu – Vizmai, Auziņam, Ojāram," stāsta Inta Skujeniece. "Mums sarakste ar Vizmu bija ļoti intensīva. Man bija arī vairāki viņai veltīti dzejoļi, kad viņai uzlika veto," piebilst Knuts Skujenieks. Par ko bija jūsu strīdi? "Šobrīd jau grūti pateikt, bet vairāk par to, kas attiecas uz kolēģu vērtējumu, mazāk uz Vizmu pašu, jo tas bija tas līmenis, kuram gribēdams nepiesiesies."

Neraugoties uz it kā nepieejamo tēlu un tik nopietno dziļurbīgo acu skatienu, Vizma Belševica ar savējiem bijusi azarta pilna un spējusi patiesi aizrauties dažādās dzīves ēverģēlībās. Par viņas neapšaubāmo humora izjūtu liecina arī stāsts Dullās Paulīnes dēļ, kas 1979. gadā Vijas Beinertes uzņemtās filmas veidolā un aktrišu Lilitas Bērziņas un Lidijas Freimanes elegantajā saspēlē smīdina joprojām. Bieži tieši Belševica bijusi tā, kas spontāni ierosinājusi kopā ar draugiem kaut ko pasākt.

Inta Skujeniece atceras kādu reizi, kad Vizma iesaukusies: "Zvanām Ojāram!", visi salēkuši taksī, "pa ceļam gan jau kaut ko paņēmām", un devušies uz Jūrmalu, kur pa nakts melnumu gājuši gar jūras krastu Rīgas virzienā un ar pirmo vilcienu no Dzintariem braukuši uz mājām. Cita pastaiga atkal novedusi uz kāda jumta, kur pagrauzuši arī iepriekšējās kompānijas atstāto maizi. "Mēs mācējām svinēt. Citreiz ar vienu skābulīti vesela kompānija nosēdēja līdz rītam. Dziedājām visu nakti," palicis Intas Skujenieces atmiņās. Vienu gan Skujenieku pāris piebilst – Vizma Belševica ļoti šķirojusi, kuru pielaist sev klāt un kuru – ne. Tas izskaidro atšķirīgos priekšstatus par rakstnieces cilvēcisko dabu.

Elpa aizcirtās no tā vārda

Raksta beigās lai skan pašas Vizmas Belševicas balss. Šie citāti bija lasāmi ekspresizstādē, kas līdz 3. jūnijam bija skatāma Ojāra Vācieša muzejā.

"Manai "botanizēšanai" (ne tikai Madarās, bet Madarās īpaši) ir blakusmērķis: iezīmēt tādu sīku mārsilu par personību, kaķpēdiņu par personību, kas prasa tikpat cieņas un uzmanības kā cilvēks. Pat vairāk. Jo augs bez mums var dzīvot, bet mēs bez viņa nevaram. Viņi ir mūsu elpa, ko mēs žņaudzam ciet, un paši slāpstam nost un brīnāmies," – intervijā Osvaldam Kravalim 1982. gadā.

"Esmu gan dzimusi un skolā gājusi Rīgā, bet visu citu laiku es esmu augusi pie tēvamāsas Annas Ugāles mežos. Pilsētā nekad neesmu jutusies labi un nekad neesmu apzinājusies sevi kā pilsētnieci, lai gan tepat vien mītu," – intervijā Dzintrai Krašauskai 1987. gadā.

"Tulkošana ir donora darbs un nopumpē asiņu vairāk, nekā organisms var nekaitīgi zaudēt. Nebūtu ģimenes, sēdētu pie maizes un ūdens un netulkotu nevienu rindu, vis to ģeniālāko arī ne," intervijā Osvaldam Kravalim 1982. gadā saka Vizma Belševica, kura latviešu valodai "donorējusi" Hemingveja, Cvetajevas, Šekspīra, Tvena, Kiplinga darbus un vēl, un vēl, un, protams, kā pazīstamākos – Milna Vinniju Pūku un viņa draugus, Džeroma K. Džeroma Trīs vīrus laivā un Muntes Stāstu par Sanmikelu.

"Es varu aizmirst, kā sauca kādu vīrieti, kuram esmu veltījusi graujošu mīlestības dzejoli, bet nemūžam neaizmirsīšu, kā viena sieva autobusā, gabaliņu aiz Jaunpiebalgas, teica: "Lietus šodien pārdebešiem vien, pārdebešiem vien…" Vai – dūdieviņš! Dažreiz es uz labu laimi izvelku kādu Mīlenbaha burtnīcu un uz labu laimi šķiru vaļā. Tā es uzšķīru "dūdieviņu". Sirds apstājās, elpa aizcirtās no tā vārda. Un atkal – es nevis pārspīlēju, bet nevaru izteikt to satricinājumu, ko es izjutu. Putns – dievs dūdinieks. (..) Tā bija iemīlēšanās vārdā līdz neatmaņai un ekstāzei," intervijā Osvaldam Kravalim 1982. gadā atklāj Vizma Belševica.
https://www.diena.lv/raksts/kd/literatu ... e-14146279

tas_pats
100+ Prot rakstīt
Ziņas: 418
Pievienojies: Otrd Apr 10, 2018 12:47 am

Re: LPSR kultūras darbinieki

Ziņa tas_pats » Svētd Aug 12, 2018 2:41 pm

Vija Artmane (21.08.1929 - 11.10.2008)
Šim vārdam, šķiet, jebkādi komentāri lieki – Vijas Artmanes nopelnu saraksts zināms katram sevi cienošam kinoskatītājam ne tikai Latvijā vien. Atgādināšu, ka pirmoreiz uz ekrāna Vija Artmane parādījās 1955. gada decembrī Vadima Masa filmētajā sižetā kinožurnālam Padomju Latvija Nr. 45/1955 – tas bija Vijas Artmanes un Eduarda Pāvula divskats no Eduarda Smiļģa iestudētās izrādes Romeo un Džuljeta Dailes teātrī.

Filmēties Artmane sāka 1956. gadā Rutas lomā Rolanda Kalniņa filmā Pēc vētras, bet par savu īsto kinokarjeras sākumu pati uzskata Daces lomu Pāvela Armanda filmā Kā gulbji balti padebeši iet (1956), kur viņa izveidoja brīnišķīgu duetu ar Valdemāru Zandbergu. Kopš tā laika kinolomu bijis neskaitāmi daudz – jau sešdesmitajos gados, stājoties Kinematogrāfistu savienībā, Artmane anketā raksta, ka filmu skaitu neatceroties. Viņa daudz filmējusies arī citu studiju filmās – 2004. gadā, piemēram, Sanktpēterburgas kinofestivālā Forpost tika atzīmēta četrdesmitgade slavenajai Ļenfiļm studijas filmai Dzimtas asinis (1964), kur Artmane spēlēja galveno sieviešu lomu – Soņu, aktrise tika aicināta uz festivālu saņemt apbalvojumu.

2007. gada rudenī Vija Artmane saņēma Nacionālā filmu festivāla Lielais Kristaps balvu par mūža ieguldījumu kinematogrāfijā, tad arī Rīgas ielās parādījās milzu plakāti ar toreiz jaunās aktrises fotoprovēm filmai Vētra (1959), šo fotogrāfiju autors bija toreiz jaunais kinostudijas fotogrāfs Hercs Franks.
https://www.filmas.lv/person/778/

Lomās
Anna (1996)
Svītas cilvēks (1987)
Pēdējā indulgence (1985)
Emīla nedarbi (1985)
Svešās kaislības (1983)
Izmeklēšanā noskaidrots (1981)
Cīrulīši (1980)
Teātris (1978)
Tavs dēls (1978)
Meistars (1976)
Robina Huda bultas (1975)
Jūras vārti (1974)
Dāvana vientuļai sievietei (1973)
Egle rudzu laukā (1972)
Tauriņdeja (1971)
Stari stiklā (1969)
Trīskārtējā pārbaude (1969)
Mērnieku laiki (1968)
Purva bridējs (1966)
Diena bez vakara (1962)
Kārkli pelēkie zied (1961)
Vētra (1960)
Svešiniece ciemā (1958)
Kā gulbji balti padebeši iet (1957)
Pēc vētras (1956)
Vijas Artmanes pēdējais gads
Aktrises Vijas Artmanes aiziešana mūžībā ir viens no šāgada emocionālākajiem notikumiem, kas izsauca ne tikai patiesas līdzjūtības plūdus, bet arī uzjundīja vecus aizvainojumus un stereotipus Viņa aizgāja sestdien, 2008.gada 11.oktobrī. Strenču psihiatriskās slimnīcas istabā, kur pēdējās trīs dzīves nedēļas Vija Artmane pavadīja kopā ar vēl dažām vājiniecēm.
https://www.diena.lv/raksts/kd/literatu ... ads-643613

Ļoti pretrunīga māksliniece, it sevišķi viņas vīra dēļ, Artūra Dimitera dēļ.

Atbildēt uz ziņu