Elitāra demokrātija, bez elites

Darba ņemējiem interesējošas ziņas
Atbildēt uz ziņu
tas_pats
100+ Prot rakstīt
Ziņas: 418
Pievienojies: Otrd Apr 10, 2018 12:47 am

Elitāra demokrātija, bez elites

Ziņa tas_pats » Pirmd Apr 01, 2019 10:50 am

"Idiot nation?"
Viktors Avotiņš

Trīspadsmitajā februārī notika Latvijas Zinātņu akadēmijas (LZA) Humanitāro un sociālo zinātņu nodaļas ekspertu konsīlijs Pilsoniskās atbildības vērtība un cena. Konsīlija mērķis, kā teikts LZA publicētajā slēdzienā (sk.http://www.lza.lv/index.php?option=com_ ... &Itemid=72), bija izvērtēt pilsoniskās atbildības nozīmi valsts un sabiedrības attīstībā. Arī man šī tēma šķiet ļoti svarīga un aktuāla. Tāpēc es ceru, ka mediji, ieskaitot Neatkarīgo, par to iztaujās pašus, valstī visai pazīstamos konsīlija dalībniekus. Pats es te neko daudz nekomentēšu, bet man, kā vienmēr, ir vēl kas ko piebilst.

Zinātnieki uzsver, ka konsīlija tēmas izvēli lielā mērā (bet - ne tikai) rosinājuši pēdējo Latvijas Republikas Saeimas vēlēšanu rezultāti. Bet - kas tad noteica šādus rezultātus? Manā uztverē tie ir tādi, kādi ir, tāpēc, ka patlaban esam tauta bez elites. Es te nerunāju par politisko, bet gan par nacionālo, par pilsonisko eliti. Es pat esmu redzējis Eiropas autoru bildītes, kur pūlis blenž ekrānā, bet paraksts - idiot nation. Proti - tautā lielā mērā nav spēka, kas to paceļ virs varas, virs politikas un, kā demokrātijā pienāktos, strikti nosaka varai, kā tai attieksmē pret tautu uzvesties. Diemžēl zinātnieki lielā mērā sprieda par to, ko patlaban, manuprāt, nespējam uzrādīt kā resursu sociuma līmenī. Ne kā demokrātiskas varas, ne kā pilsoniskuma resursu. Tā ir mana pirmā piebilde konsīlija tēmai.

Otrā mana piebilde veltīta atgādinājumam, ka šī tēma Latvijas telpā nebūt nav jauna. Tā nu jau visai daudzu gadu gaitā uzsvērta dažādās sanākšanās. Sākot kaut vai ar Latvijas Politiski represēto apvienības konferencēm («Diemžēl pašlaik lielais nabadzīgo un trūcīgo iedzīvotāju skaits valstī, pastāvošā iedzīvotāju materiālā un etniskā sašķeltība ir nopietns šķērslis tautas vienotībai; - aktīvi turpināt samērā veiksmīgi uzsākto, kaut novēloto valsts demogrāfisko politiku, nodrošinot Latvijas iedzīvotāju skaitliskā sastāva saglabāšanu, kā pamatu valsts ilgtspējīgai pastāvēšanai» - 2016. 16.12.) vai Tautas foruma atziņām («nekavējoties pārtraukt praksi, ka valsts un pašvaldību pārvaldes, kā arī to kapitālu pārstāvošās uzņēmējsabiedrībās vadības un uzraudzības struktūras tiek veidotas pēc partiju piederības principa») un beidzot kaut vai ar Latviešu biedrības runasvīru aicinājumu Latvijas varas iestādēm 2013. gada 13. oktobrī («aicinām kopējiem spēkiem atjaunot un atdot Latvijas valsts suverēno varu Latvijas tautai!»). Un - te ir vēl viena Latvijai būtiska problēma - ko tad pilsoņiem iesākt ne tikai ar varu, bet arī ar pasīvo, inerto tautas daļu. Izskatās, ka tās visas trīs grasās pastāvēt, pagriezušas cita citai muguru.

Galu galā zināms brīdinājuma signāls šai situācijai manā uztverē izskanēja jau Mārgaretas Tečeres 1988. gadā sacītajā: «Mēģinājums apspiest nācijas un mēģinājums koncentrēt spēku Eiropas konglomerāta centrā būtu ļoti postošs un radītu apdraudējumu mērķiem, kurus vēlamies sasniegt. Eiropa būs spēcīga tieši tad, ja tajā būs Francija kā Francija, Spānija kā Spānija, Britānija kā Britānija, katra ar saviem tikumiem un identitāti. Mēģinājums padarīt tās par kaut kādu Eiropas identitātes fotorobotu būtu liela kļūda.»

Uzskatu par vajadzīgu te piebilst arī to, ko jau sensenos laikos (1918.22.12.) teica profesors Kārlis Balodis: «Partiju šķelšanās un sašķelšanās, kādu mums šimbrīžam rāda Latvijas aina, ir savā ziņā nožēlojama, bet arī tur nav neiespējama izeja. Ja var atrast kompromisu tik grūtā, sarežģītā jautājumā, kā katras tautības atsevišķā pievilkšanās pie valdības, ievērojot proporcionālo tās spēku, tad arī partiju savstarpējās attieksmēs kompromisi nedrīkstētu būt neiespējami.»

Manuprāt, kaut vai faktam, ka teju trīsdesmit gados Latviju pametuši ap 30% iedzīvotāju (pamatā - latvieši), vajadzētu kļūt pietiekami nopietnam iemeslam, lai varas, politikas aprindas operatīvi un profesionāli reaģētu uz to, kas tika runāts gan Zinātņu akadēmijā februārī, gan labu laiku pirms tam. Es pilnībā pievienojos konsīlijā fiksētajam secinājumam, ka «lai ierobežotu daudzšķautņainos un valsts un sabiedrības attīstībai nevēlamos procesus, ko rada pilsoniskās atbildības vājums, nepieciešams stiprināt pilsonisko atbildību, izmantojot šādus instrumentus un metodes: stiprināt ģimenes; atjaunot audzināšanas funkciju izglītības sistēmā; iekļaut izglītības saturā jēdzienu - demokrātija, vērtības, sociālās normas, pilsoniskais tikums, patiesība, objektīvā patiesība - skaidrojumus un panākt šo jēdzienu dziļu izpratni; veidojot ekonomisko politiku, panākt pilsonisko atbildību vājinošo faktoru (nepietiekoša izglītības un sociālās jomas finansējuma, zemu sociālo garantiju, nabadzības, nevienlīdzības) ietekmes samazinājumu, tādējādi paaugstinot uzticēšanos valstij un līdzcilvēkiem; sekmēt NVO darbību».

Atbildēt uz ziņu