Birka: vēsture

Sagaidot 2018. gada septembri

Ka jau katru gadu, 1.septembrī ir gan “Zinību diena”, gan 2. pasaules kara sākums, gan simboliski sākas rudens. Šogad tuvojas arī 13. Saeimas vēlēšanas, kas varbūt labs atskaites punkts sabiedrības briedumam.

“Zinību dienā” mēs, protams, vēlam labas sekmes, un brašumu apņēmībā nomācīties visus mācību gadu labi un atgādinājumam veltām dziesmu.

 2.pasaules karš, kaut arī palicis dziļā pagātnē, reizēm, Latvijas dzīvi ietekmē pārāk daudz, un, diemžēl, tas bieži ir programmēts padomju ideoloģijā, kur “Lielajam karam” vajadzēja pāraugt “vispasaules sociālisma revolūcijā”, bet mēs zinām, ka praksē tā tas nenotika, jo pati padomju valsts, lielā mērā, neatbilda teorētiskajiem nosacījumiem, un atklātas konkurences apstākļos, nebija iedvesmojošākais variants. Bet ideoloģija bija sagatavota, un visa postpadomju pasaule “grozīsies” ap 2.pasaules kara notikumiem, iemesliem un rezultātiem gana ilgi. Un šī ideoloģija, pārāk bieži, balstījās uz sagrozītiem vēsturiskiem faktiem un pseido mācībām, it sevišķi, ja apskata “padomju valsts” lomu šai karā. No otras puses, vispār ir grūti atrast zinātniski pamatotu viedokļu apkopojumu, jo visas pēckara puses vēstures faktu apkopojumus par 2.pasaules karu ir padarījušas par politisku propagandas materiālu. Un tam klāt nāk vēl fakts, ka mūsdienu “liberālā” vēsture cenšas vēsturi atbrīvot no vardarbības propagandas, tik lielā mērā, ka vēsture zaudē savu reālismu. Bet nu tas nemaina faktu, ka otrais pasaules karš ir sācies 1.septembrī ar nacistiskās Vācijas uzbrukumu Polijai, kam sekoja Padomju savienības iebrukums Polija, un vēlāk arī Somijā. Un Otrās frontes atvēršanu Francijā.

Un, protams, tuvojas zīmīgās 13. Saeimas vēlēšanas. Nu pamatuzdevums vēlēšanām ir valdošās koalīcijas noteikšana, kas kā fakts par sevi, ir gana interesants. Tā teorētiski apskatīsim esošo modeli, kur uz vēlēšanām aiziet ~60% no vēlētajiem, 5% barjera un svītrošana/plusošana sagroza galvu 10% vēlētāju, un pie varas nonāk partija grupa, par kura pārstāv 25% velētāju viedokli, kas pēc velēšanām savu viedokli uzdos “par visas Latvijas valsts viedokli”, pie tam vēl ar tiesneša pilnvarām (tautas viedoklis – augstākais), jo Saeimas deputāts ir neatceļams. Nu galīgi nepārliecinošs šīs modelis, un velētājus pārāk maz reprezentējošs. Uz šo brīdi, šis modelis tiek uzturēts ar argumentu – “ko tad mēs, mēs jau neko nevar”. Un kritiskais kritērijs būs Saeimas velēšanās dalību ņēmušo velētāju skaits, kas katras velēšanās krīt. bet nu visi “politiskie republikāņi”, kam dalība velēšanās, neskatoties uz praktisko iznākumu, vien jau ir sasniegums, laipni gaidīti velēšanās.

Jaunā Strāva

Jaunā Strāva (JS) bija latviešu sociālisti, kuri vēlāk sadalījās pro-krieviskajos boļševikos, latviešu sociāldemokrātos, kā arī latviešu sociālistos. Ņemot vērā, ka tika uzturēta latviska kultūrvide, JS sociālistu flangu varētu dēvēt par par latviešu nacionālsociālistiem. Protams šie iztika bez eigēnikas murgiem un ”Āriešu rases” pārākuma.
Diemžēl, atskaitot pāris kadrus, viņi netika pie varas. Izdevīgs brīdis bija Hugo Celmiņa laiks, kad atcēla % barjeru Saeimai, bet uz to brīdi JS bija tik neorganizēta, ka daļa pieslējās K.Ulmaņa zaļajiem, cits pie minoritātēm un palika tikai sociāldemokrāti. Īstie latviešu sociālisti diemžēl netika pie varas, kas varbūt būtu mainījis to, kā Ulmanis tik viegli spēja OKUPĒT Latviju, lai vēlāk ar savu tizlo frāzi ”palikšu savā vietā…” atdotu LV citiem okupantiem.
Negribu uzbraukt, bet es JS zinu vairāk kā labi. Protams, ne visi bija sociālisti. Bija arī, pēc mūsdienu teiktā, sociālliberāļi. Man, personīgi interesē 2 novirzieni (par JS socdemiem man vienalga) – respektīvi, latviešu sociālisti un boļševiku frontē aizgājušie. Abi šie bija ļoti ideoloģiski spēcīgi. Pelši gan par JS nevar uzskatīt, bet vai ir pastāvējusi ”Raiņa universitāte”?
Respektīvi, doma ir tāda – vai JS kolaborācijā ar Aizsargiem un Policiju, būtu pārņēmuši LV varu, spētu izvairīties no padomju okupācijas un kļūt vienkārši par nelielu sabiedroto vai pat ”Baltijas Šveici”?

Autors: Artūrs Leitlands