Birka: saimniecība

Baltkrievija ir pēdējais komandītekonomikas bastions Eiropā

Baltkrievija – leģitīmā prezidenta Lukašenko(1) un viņa administrācijas pārvaldīta jau no 1994. gada. Atļaušos teikt, ka Baltkrievija ir pēdējais vecās, industriāli leiboristiskās (2) Eiropas bastions, kurš pārņēma PSRS ražošanas un daļēji komanditekonomikas (3) modeli. Tajā pašā laikā Baltkrievijā ir pieejamas visas modernās tehnoloģijas, nepārspīlēti “luksi”, pastāv cilvēktiesību jēdziens un internetā Tev netiek liegts meklēt melus par Lukašenko 999 ārlaulības bērniem. BY ir moderna Eiropas valsts, taču spēcīgi atšķiras no pārējās Eiropas. Atšķiras ar to, ka valsts vadībai rūp tauta, nevis atskaites precizitāte valsts patiesajiem saimniekiem, kā tas ir ES ”federācijā”.
Kamēr BY cīnījās, lai 90-tajos saglabātu savas ražotnes, apspiestu augošo augļotāju un banku varu un iestājās par strādnieku tiesībām, reizē pūloties piesaistīt investīcijas no kapitālistiskajām zemēm (kuras labi slēpjas zem sociāldemokrātijas maskas), tikmēr Baltijas valstis veica deindustrializāciju, lielo uzņēmumu denacionalizāciju, privatizāciju un visu pārējo, lai pielīdzinātu sevi pirmās pasaules valstīm ar trešās pasaules valsts ekonomiku. Mums nepalika nekā. Iestājoties Eiropas Savienībā, mēs zaudējām vēl lielāku daļu savas suverenitātes un iespēju lemt pašiem savu likteni. Mūsu valdības posteņus aizņem Rietumu ielikteņi – virssulaiņi, kuri pretēji, teiksim, atsevišķajiem BY oligarhiem nav nacionāli, jo viss kapitāls aizplūst ārštatā, kamēr sauja BY oligarhu ir ciešā sadarbībā ar BY valdību un “nelec augstāk par savu pakaļu”, jo Lukašenko spēcīgā autoritāte to nepieļautu.
Baltkrieviju bieži kritizē kā “Eiropas pēdējo autokrātiju”. Tas ir ļoti stulbs apgalvojums, ņemot vērā, ka proletariāta demokrātija, kā es dēvēju BY režīmu, ir pilnīgā pretstatā “zilo asiņu principam”, kas valda monarhijās, kurās manto gan titulus, gan posteņus, gan materiālas lietas visās to izpausmēs, kā arī dzīvus cilvēkus (vergus). Kamēr Latvijā pastāv cieta likme Iedzīvotāju Ienākumu Nodoklim, Baltkrievijā tā ir mēreni progresīva, jo BY to var atļauties. Ja salīdzina BY un LV sabiedrības ticamību godīgai iekasēto nodokļu tērēšanai, sapratīsit, kāpēc tā. BY sabiedrība ir arī krietni patriotiskāka, kas apgāž mītu par “kosmopolītiskajiem sociālistiem”. Arī Baltkrievijā dzīvo krievvalodīgie, ukraiņi, poļi, kā arī vācieši u.c. Rietumeiropas tautas. Realitātē visi labi sadzīvo, piešķirot sev valstsnācijas statusu, kas zem lojalitātes valstij apvieno dažādu etnisko, reliģisko u.c. grupu pilsoņus, kuri tāpat privātajā dzīvē nepazaudē savu etnisko identitāti (tātad arī asimilācija ir mīts). Runājot par pilsonību, Baltkrievijā nav arī mūsu “brīvās Latvijas” unikālais nepilsoņa statuss. Ja vēlies kļūt par pilsoni objektīvu iemeslu dēļ, Baltkrievijā Tev nebūs problēmas, taču Latvijā, pirms vietējie neonacisti (4) Tevi nolamās, Tev būs jāstāv ilgā rindā, līdz sagaidi, kad par Tevi pasmiesies naturalizācijā. Naturalizāciju varētu veikt lielākā daļa LV nepilsoņu (5), bet tieši pazemojuma sajūtas dēļ (vai, ja esi RU pilsonis, vērā ņemamo pabalstu dēļ) izvēlas palikt pašreizējā statusā, kas ir Eiropas Savienības kauna traips.Latvijai nav arī Baltkrievijas sociālo garantiju un pensiju mazaizsargātajām grupām. Neesmu BY ekonomikas speciālists (vairāk pārzinu Krieviju), bet, viegli pameklējot internetā, ātri ”izlec” atbalsta programmas jaunajām ģimenēm, vientuļajām māmiņām, pensionāriem, invalīdiem u.c. mazaizsargātajām grupām.
Lukašenko politikas pamatā ir lieta, kuru nekad neiemācīsies ”vecā Eiropa”. Kamēr ES stagnē, BY ir iemācījusies piemēroties laikam – gan ekonomiski, gan sociāli. BY demokrātija nenozīmē statisku varu, kurā Tu dodies nobalsot un tad dažus gadus nedari neko. BY demokrātija ir spēja pielāgoties sabiedrības vajadzībām konkrētā laika periodā. Tādēļ tā nepalika 20.gs. postindustrializācijas stagnācijas periodā, bet vēl pirms visas ES pārlēca uz modernāku postleiboristisku 21.gs. vidi, kurā ir pieejamas visas tās pašas cilvēktiesības un civilās brīvības, kas mums. Piemetināšu – Baltkrievijas parāds sastāda nelielu % no IKP, kā arī vienīgā problēma varētu būt slēgtie tirgi, taču ar to valstis, kuras neizvēlējās pievienoties ES, saskaras jau no sākta gala. Protams, arī Baltkrievija piedzīvo finanšu krīzi (pie tam salīdzinoši smagi), taču valsts vara grūtos laikos par saviem iedzīvotājiem tur rūpējas vēl vairāk, nekā ja viss būtu kārtībā.
Es pieļauju, ka Austrumu tirgus nākamajās dekādēs spēlēs arvien lielāku lomu, Baltkrievijai turpinot plaukt. Ja Lukašenko aizietu no politikas, notiktu Baltkrievijas “maidans”, kas sagrautu valsti pilnībā, pie tam mēs, kā kaimiņi, no tā arī dabūtu ciest, lai gan ekonomiski neesam, praktiski, saistīti. Par Baltkrieviju mūsu mediji nerunā tik bieži, kā RU, jo Baltkrievijai reāli nav, ko pārmest (pieņemot, ka RU ir, ko pārmest). No 21.gs. eiropiešu apdzīvotajām zemēm es Baltkrieviju stādītu uz goda pjedestāla augstākās vietas. Diemžēl, nobeidzot rakstu, jāpiemetina, ka, ja Baltkrievija ielaidīs savā organismā parazītus, kuri jau ir sausu izsūkuši nabadzīgo Latviju, mums nebūs piemēra, uz kuru skatīties. Es aicinu cilvēkus aizmirst par mistiskiem “RU uzbrukumiem” un citām pasakām. Tā vietā kaut internetā palasāt par Baltkrievijas sociālekonomiku, kulturālo vidi, tradīcijām un valsts pārvaldes modeli. Nešaubos, ka katrs atradīs kaut kripatiņu no tā, ko mēs vēlētos redzēt arī savā zemē.
autors: Artūrs Leitlands

(1) Aleksandrs Lukašenko
(2) Darba partija Lielbritānijā
(3) Komanditsabiedrība
(4) Neonacisms
(5) Nepilsoņa statuss Latvijā un Igaunija “providus” viedoklis un Vikipēdija