Birka: saeima2018

Par ‘kreisumu’ un 6.oktobri

Sandra Martinsone

Kopš neatkarības atjaunošanas Latvijas politiskās partijas ir liktas divās visnotaļ vienkāršās kategorijās:

1) saucamās ‘labējās’, kuras raksturo(ja) skats uz Eiropu, nacionālisms, ekonomiskā liberalizācija, demokrātija, nācijas pašnoteikšanās utml, un 2) kreisās – pro-kremliskie spēki, kuri ar vai bez paša kremļa svētības pamatā spēlē ‘etnisko un vēstures labošanas kārti’.
Līdz ar šo plašākā publiskajā informācijas telpā jebkādas pakāpes ‘kreisums’ un ‘soc-ismu’ formas padomju gadu traumas un šo dažu pro-kremlisko spēku dēļ tiek uztverti kā nodevīgs pro-krieviskums, anti-patriotisms un simpatizēšana Padomju laikiem un/vai Kremlim. Jebkas, kas pat tiešām ideoloģiski ir no centra par kreisi, saskaras ar noliegumu. Kopš ‘trampisma’ pret ‘kreisumu’ ‘labējie’ aši atšaudās arī ar populisma kārti. Šķiet, nav nekas sliktāks, kā būt kreisam.

2003.gadā, studējot ASV starptautisko politiekonomiku ar jau Latvijā iegūta politologa diplomu kabatā, es pirmo reizi dzirdēju profesoru runājam par Marksu (*). Ja padomju laikos sabiedrība tika barota ar domu, ka komunisms ir vienīgā izvēle un ceļš, tad atjaunotajā Latvijā mēs vai gluži ielecām otrā grāvī – demokrātiska valsts var pastāvēt tikai tandēmā ar neoliberālismu. Mans pasniedzējs ASV lika mums studēt Marksu nevis tāpēc, ka viņš bija marksists vai par tādiem gribēja padarīt mūs, bet tāpēc, ka kritiskai domāšanai ir nepieciešams studēt ekonomikas (teorijas) vēsturi, kur neoliberālisms jeb neoklasiskā ekonomika ir tikai viens no daudzajiem virzieniem. (p.s. Mani visvairāk gan aizrāva Džona Meinarda Keinsa idejas, kas izglāba Eiropu no Lielās depresijas pēc-kara gados).
Es un mani domubiedri Progresīvajos, kam sirds mazliet pa kreisi, ne reizi vien ir nievājoši saukti par ‘sociķiem’, ‘komunistiem’, nepatriotiskiem utt tikai tāpēc, ka uzdrošināmies pieteikt jaunu, svaigu un progresīvu sociāldemokrātisku spēku uz Latvijas politiskās skatuves. Daudzi nespēj sociāldemokrātijas jēdzienu uztvert konstruktīvi, jo ir pakļauti ‘kreisuma’ stereotipiem vai/un nav tikuši pāri padomijas traumai; turklāt, šo vārdu nekaunīgi (bet, iespējams, taktiski) ir nodevalvējusi Saskaņa, kurai tas darbojas tikai kā ārēja izkārtne, zem kuras slēpjas pavisam citi politiskie mērķi un intereses. LSDSP, kas spēlēja kritisku lomu pirms 100 gadiem, diemžēl nav spējis nostiprināt sociāldemokrātijas vietu un lomu atjaunotajā Latvijas demokrātijā. Iespējams, arī izglītība, kur ekonomikas studiju saturs peld biezā neoliberālisma mērcē, ir vainojama pie tā, ka valda arī diezgan liela nezināšana par plurālismu ekonomikas teorijā.
Ir dzirdēts arī PAR partijā dažkārt klusiņām runājam par sociālo liberālismu. Bet, ir jūtams, ka ne viens vien, kam tuvs ir viens vai otrs ‘soc-isms’, nejūtas ērti par to runāt skaļi un publiski, baidoties no stereotipiskās reakcijas. Rezultātā parāk daudzi politikas praktiķi, teorētiķi, vērotāji, komentētāji un patērētāji, kam sirds mazliet pa kreisi, piekar sev ‘labējā’ birku pragmatisma vārdā, lai justos piederīgi un iekļautos varas konjunktūrā (kam jābūt ‘labējai’). Un, kā man viens politiķis reiz teica, ‘soc-ismu’ partijām neviens naudu nedos. Tāda zināma savu vērtību pašcenzūra un pakļaušanās politbiznesmeņu (tā es saucu lielos ziedotājus) vēlmēm. Reizēm šķiet, ka kāds kādam ir apsolījis padarīt Latviju par neoliberālisma paraugbērnu, tapēc atkāpes no ‘nomas’, īpaši pa kreisi, tiek uztvertas šaubīgi.

‘Kreisuma’ ieslodzīšana padomju laiku un Krievijas ietekmes stereotipu un vērtību lokā, ierobežo mūsu sabiedrības, ieskaitot tās intelektuāļus, kritisko domāšanu par valsts attīstību, mūsu problēmu cēloņsakarībām un iespējām nākotnē. Līdz ar to Latvijā līdz šim kvalitatīva labējo un kreiso dialoga, kur dzimst taisnība un ilgtspējīgi lēmumi, nav bijis (Saskaņas & Co pamatintereses nav ļāvis Saskaņai kļūt par spēcīgu ideoloģiski kreisu spēku, nedz arī iemantot cieņu pārējo politisko aktieru vidū).
Gandrīz jebkurā mūsdienu attīstītā valstī politika veidojas uz aktīva labējo un kreiso dialoga pamata, kas palīdz nobalansēt kapitāla un sabiedrības intereses. Neviena ideoloģija nav brīva no trūkumiem, tāpēc ideju plurālisms politikā kļūst par patiesas demokrātijas priekšnoteikumu. Paradoksāli, bet bieži tieši liberāļi, kas iestājas par personīgajām brīvībām, ir tie, kas mēdz sirgt ar nespēju respektēt citu brīvības un ideoloģisko dažādību un pacelt sevi augstprātīgi pāri citiem.
Tāpēc ir akūti nepieciešams, ka Latvijas politikā at/pie-dzimst ‘soc-ismi’, un mums veidojas konstruktīva, atklāta saruna par šo jēdzienu dziļāku nozīmi, lai pārkāptu pāri savām bailēm no pagātnes labākas nākotnes vārdā.

Ar soc-ismu es pamatā domāju sociāldemokrātiju, kas nav ne sociālisms vai komunisms. Tā arī nav pret kapitālismu, uzņēmējdarbību, privātīpašumu un nevēlas ekonomikas nacionalizāciju. Sociāldemokrātija iestājas par valsts kontrolētu un regulētu kapitālismu. To dažkārt arī mēdz saukt par maigo kapitālismu, ierobežojot un mazinot tā negatīvos blakusefektus – nevienlīdzība, noslāņošanās, nabadzība, darbaspēka ekspluatācija, resursu noplicināšana un ietekme uz vidi, finanšu nestabilitate, korporatīvo interešu ietekme, monopoli, īstermiņa peļņas dominance pār ilgtermiņa attīstibu utt. Sociāldemokrātija iestājas par atbildīgu un ilgtspējīgu kapitālismu un tirgu, kurā valsts spēlē nozīmīgu un aktīvu lomu, veidojot un regulējot tirgu, aizstāvot darba ņēmēju intereses (līdzsvars starp kapitāla turētājiem un darba ņēmējiem) un aizsargājot vidi (kapitālisms ir tik tāl pozitīvs, kamēr tas nerada neatgriezenisku kaitējumu videi). Sociāldemokrāti daudzviet runā par biznesa demokratizāciju, kas dotu darba ņēmējiem lielāku teikšanu gan biznesa vadībā, gan peļņas sadalē. Ja darbinieku alga būs nevis fiksēta, bet atkarīga no kopējās peļņas, iegūs viss bizness, jo tam būs daudz motivētāki, apmierinātāki un lojālāki darbinieki.

Mēs redzam no piemēriem vēsturē un tagad, ka vāji regulēts kapitālisms viļņveidīgi rada neapmierinātu sabiedrību, audzē saspīlējumus, krīzes un konfliktus, kas beigās eksplodē. Tā mēs arī šodien esam nonākuši pie trampisma un Brexit. Kapitālisms un tirgus nespēj eksistēt bez valsts un tas pats nespēj koriģēt savas vājās vietas (šis ir liberāļu lielākais trūkums, kuri uzskata, ka, jo mazāk valsts iejaucās ekonomikā, jo labāk. Ironiski, finanšu krīzes laikā pirms 10 gadiem liberālās valdības (ieskaitot Latviju) glāba tirgu ar valsts/ nodokļu maksātāju naudu. Angliski šo te sauc par ‘privatisation of profits and socialization of costs’. Tai pat laikā sociāldemokrātiskā Islande ļāva bankām bankrotēt un iesēdināt cietumā baņķierus par lielo kaitējumu.) Tāpēc ir būtiski, ka ir stipra valsts, kas spēj nevis tikai labot tirgus kļūdas un maksāt par tām, bet aktīvi veidot tirgu tādu, kas kalpo sabiedrības interesēm. Ja palasa Adama Smita darbus, viņš kapitālisma pamatā lika spēcīgus morāles un kolektīvas atbildības principus (tieši šo niansi gan brīvā tirgus aizstāvji mīl aizmirst). Neoliberāls kapitālisms būtībā liek sabiedrībai kalpot tirgus interesēm. Sociāldemokrāti uzskata, ka tirgum ir jākalpo sabiedrības interesēs.

Sociālisms savukārt ir par to, kam pieder kontrole pār kapitālu.
Padomju savienība mēģināja īstenot valsts kontrolētu sociālismu, kur neeksistē privātīpašums, privātbizness, bet valstij ir visi resursi, kapitāls un ražošanas līdzekļi, kas to izmantošanu arī kontrolē (nacionalizēta ražošana) un iegūto peļņu sadala visiem.
Bet ir arī demokrātiskais sociālisms, kas šobrīd kļūst īpaši populārs ASV: ja liberālajā kapitālismā pēc būtības sabiedrība sastāv no darba ņēmējiem un darba devējiem, kur darba devēji patur visu peļņu, kuru reāli sapelna darba ņēmēji, tad demokrātiskā sociālisma ideja uzskata, ka šādas attiecības ir netaisnas un tāpēc kapitālam ir jābūt darba ņēmēju kontrolē, lai tie arī var sadalīt savā starpā gūto peļņu, nevis ļaut to centralizēti paturēt darba devējam.
Jau šobrīd pasaulē ir ne viens vien piemērs, kur strādnieki ir pārņēmuši savā kontrolē rūpnīcas, ražotnes un paši demokrātiskā un taisnīgā ceļā izlemj par peļņas sadali. Šis ir arī kooperatīvu princips, kas kļūst aizvien izplatītāki. Labi piemēri ir: Emilia Romagna reģions Itālijā un Mondragon Spānijā – lielākais strādnieku kooperatīvs pasaulē. Arī Lielbritānijā viena no lielākajām lielveikalu ķēdem Coop darbojas pēc šāda modeļa un ap 17 miljoni britu šobrīd ir iesaistīti kādā kooperatīvā. Demokrātiskie sociālisti atbalsta arodbiedrību lomu, visiem pieejamu nacionālu veselības aprūpes sistēmu, noteiktu minimālo ienākumu visiem, un stingru valsts ekonomikas regulējumu.
Cik man zināms, nedz vienu vai otru sociālismu Latvijā neviens, ieskaitot Progresīvos, netaisās ieviest. Lai gan, demokrātiskais sociālisms var uzplaukt jebkur mikro un decentralizētā līmenī, kur cilvēki to vēlas, neprasot valdībai atļauju. Arī valsts vadīta sociālisma pieeja var tikt izmantota atsevišķos sektoros: piemēram, zviedru valdībai ir monopolstāvoklis alkohola tirdzniecībā.

Attiecībā uz sociālo liberālismu, tas ir zināms hibrīds: balstās uz klasisko liberālismu – brīvība, brīvs tirgus, brīva tirdzniecība – un vienlaikus atzīst, ka ir ari nepieciešamība pēc sociālā taisnīguma.
Kamēr sociāldemokrāti saredz aktīvu valsts lomu ekonomikā kā līdzekli, lai sasniegtu sociālo taisnīgumu, sociālais liberālisms redz aktīvu valsts lomu tikai atsevišķās jomās kā nabadzības mazināšanā, veselības un izglītības nodrošināšanā, bet neierobežojot tālāk tirgu. Sociālais liberālisms uzskata, ka taisnīgums jāīsteno ar līdzekļu pārdali tiem, kam nepieciešams (cīņa ar problēmu sekām), kamēr sociāldemokrāti uzskata, ka caur progresīviem nodokļiem un politiku valstij ir jāveido sistēma, kas maksimāli mazina riska grupu nonākšanu grūtībās (cīņa ar problēmu cēloņiem). Sociāldemokrāti uzskata, ka tirgus (un tai skaitā – kapitālisms) kalpo sabiedrības interešu sasniegšanai nevis otrādi. Sociālais liberālisms savukārt par lielāko vērtību uzskata brīvību un valstij jaiejaucās tikai tad, kad brīvības vērtības ir apdraudētas.

Runājot par sociāldemokrātiju starptautiskā kontekstā, tad tādas nozīmīgas institūcijas, kas risina globālās nabadzības un attīstības problēmas – ANO, OECD, WB utml, kā arī lielākā daļa nevalstisko organizāciju, reāli darbojas pēc sociāldemokrātijas (solidaritāte, pastiprināts fokuss uz sociāliem jautājumiem), nevis kapitālisma principa, aktīvi plānojot un īstenojot sociālo politiku, nevis gaidot, ka sociālais progress veidosies kā liberālisma blakusprodukts. MDGs (Tūkstošgades mērķi) un tagad SDGs (Ilgtspējīgas attīstības mērķi), kurus apņēmušās īstenot gandrīz visas valstis, ir tas pats, kas piecgades un desmitgades plāni centrālās plānošanas ekonomikā.
Kopš 1990s daudzi miljoni pasaulē ir izkļuvuši no nabadzības, kur lielā mērā jāpateicas tieši šīm institūcijām, kas pēc sociāldemokrātu parauga ir demonstrējušas globāla mēroga solidaritāti, investējušas sociālajā infrastruktūrā un spēlējušas aktīvu lomu tirgus veidošanā un sabiedrības attīstībā utt. Ja sociāldemokrātija var demonstēt reālu progresu globāli, kāpēc noliedzam veiksmes iespēju nacionālā līmenī un ceram progresu redzēt caur liberālo kapitālismu? ES kohēzijas programmas, lai atbalstītu vājākos reģionus un perfiēriju, ir solidaritāte, kas arīdzan ir svešs princips kapitālismā un pēc būtības ir Eiropas mēroga sociāldemokrātijas īstenošana.

Lai paceltu Latvijas attīstību jaunā līmenī, ir nepieciešami ne tikai spēcīgi labējie spēki, bet arī spēcīgs kreisais sociāldemokrātiskais flangs, jo tikai caur šādu politisko dialogu spēsim radīt valsti, kur kapitāla un sabiedrības intereses tiek uzturētas līdzsvarā.

Visbeidzot, domājot par 6.oktobri, ceru, ka sabiedrības izvēle būs balstīta nevis uz reitingiem, bet to, vai esi par konservatīvām vērtībām (izvēle pietiekama), liberālā kursa turpināšanu (izvēle liela, atšķiras tik sponsori un pieredze politikā), vai par pagriešanu Latviju ziemeļvalstu virzienā, atdzīvinot un nostiprinot socialdemokrātiskās vērtības mūsu sabiedrībā un politikā (Progresīvie). Lai notiktu pārmaiņas, nepietiek ar jaunām partijām, gados jauniem kandidātiem un pieturēšanās pie paredzamā. Ir nepieciešama jauna politiskā konjunktūra, kur liberālismu balansē sociāldemokrātiskās idejas.

*Vai Marks politoloģijas, ekonomikas un biznesa studijās Latvijas augstskolās vēl arvien ir tabu?

avots: https://www.facebook.com/sandra.martinsone.1/posts/10156038311688370

Sagaidot 2018. gada septembri

Ka jau katru gadu, 1.septembrī ir gan “Zinību diena”, gan 2. pasaules kara sākums, gan simboliski sākas rudens. Šogad tuvojas arī 13. Saeimas vēlēšanas, kas varbūt labs atskaites punkts sabiedrības briedumam.

“Zinību dienā” mēs, protams, vēlam labas sekmes, un brašumu apņēmībā nomācīties visus mācību gadu labi un atgādinājumam veltām dziesmu.

 2.pasaules karš, kaut arī palicis dziļā pagātnē, reizēm, Latvijas dzīvi ietekmē pārāk daudz, un, diemžēl, tas bieži ir programmēts padomju ideoloģijā, kur “Lielajam karam” vajadzēja pāraugt “vispasaules sociālisma revolūcijā”, bet mēs zinām, ka praksē tā tas nenotika, jo pati padomju valsts, lielā mērā, neatbilda teorētiskajiem nosacījumiem, un atklātas konkurences apstākļos, nebija iedvesmojošākais variants. Bet ideoloģija bija sagatavota, un visa postpadomju pasaule “grozīsies” ap 2.pasaules kara notikumiem, iemesliem un rezultātiem gana ilgi. Un šī ideoloģija, pārāk bieži, balstījās uz sagrozītiem vēsturiskiem faktiem un pseido mācībām, it sevišķi, ja apskata “padomju valsts” lomu šai karā. No otras puses, vispār ir grūti atrast zinātniski pamatotu viedokļu apkopojumu, jo visas pēckara puses vēstures faktu apkopojumus par 2.pasaules karu ir padarījušas par politisku propagandas materiālu. Un tam klāt nāk vēl fakts, ka mūsdienu “liberālā” vēsture cenšas vēsturi atbrīvot no vardarbības propagandas, tik lielā mērā, ka vēsture zaudē savu reālismu. Bet nu tas nemaina faktu, ka otrais pasaules karš ir sācies 1.septembrī ar nacistiskās Vācijas uzbrukumu Polijai, kam sekoja Padomju savienības iebrukums Polija, un vēlāk arī Somijā. Un Otrās frontes atvēršanu Francijā.

Un, protams, tuvojas zīmīgās 13. Saeimas vēlēšanas. Nu pamatuzdevums vēlēšanām ir valdošās koalīcijas noteikšana, kas kā fakts par sevi, ir gana interesants. Tā teorētiski apskatīsim esošo modeli, kur uz vēlēšanām aiziet ~60% no vēlētajiem, 5% barjera un svītrošana/plusošana sagroza galvu 10% vēlētāju, un pie varas nonāk partija grupa, par kura pārstāv 25% velētāju viedokli, kas pēc velēšanām savu viedokli uzdos “par visas Latvijas valsts viedokli”, pie tam vēl ar tiesneša pilnvarām (tautas viedoklis – augstākais), jo Saeimas deputāts ir neatceļams. Nu galīgi nepārliecinošs šīs modelis, un velētājus pārāk maz reprezentējošs. Uz šo brīdi, šis modelis tiek uzturēts ar argumentu – “ko tad mēs, mēs jau neko nevar”. Un kritiskais kritērijs būs Saeimas velēšanās dalību ņēmušo velētāju skaits, kas katras velēšanās krīt. bet nu visi “politiskie republikāņi”, kam dalība velēšanās, neskatoties uz praktisko iznākumu, vien jau ir sasniegums, laipni gaidīti velēšanās.

Ko sagaidām no Saeimas 2018 gada velēšanām?

Sestdien, 2018. gada 6. oktobrī, notiks 13.Saeimas vēlēšanas (Cvk.lv). Un http://stradnieks.ga atbalsta trīs sarakstus šai vēlēšanās (https://sv2018.cvk.lv/pub):

5. “PROGRESĪVIE”
7. “LSDSP/KDS/GKL”
9. “Saskaņa” sociāldemokrātiskā partija

Protams, mums vispārējā vēlēšanās būtu , lai šīs 3 partijas sadalītu visas 13. Saeimas deputātu vietas savā starpā, bet tā liekas vairāk būtu utopiska vēlme, un diemžēl, nekur nav teikts, ka šie 3 saraksti spētu savā darbā sadarboties Latvijas tautas interesēs, bet tās jau Latvijā tās partijas ir, par tautas interesēm maz kam intereses, galvenais, lai kaut ko …. Un šīs vēl varētu būt tās labākās.
Kopumā, objektīvi raugoties, novēlam, lai sarakstiem veicas! Lai 5. saraksts “PROGRESĪVIE” pārsniedz antikonstucionālo 5% barjeru, un nosaukuma rakstības stils vien jau liecina, ka šī partija sastāv no apakšorganizācijām P,R,O utt., tāpēc visi burti rakstāmi ar lielo! Arī 7.sarakstam “LSDSP/KDS/GKL” novēlam, lai pārsteidz Latvijas politisko vidi, jo “gan jau uz trijiem ir kaut kam jāsanāk, pat ja būtība, kas viņi ir, nav svarīga”. Nu 9. sarakstam “Saskaņa” sociāldemokrātiskā partijai, mēs vēlam ne mazāk par 30 Saeimas vietām, “ja reiz tik garš nosaukums”. Un galvenais, lai deputātu kungi, un arī tikai kandidātu kungi, nākamajā dienā pēc vēlēšanām neaizmirstu, ka jākalpo tautas interesēm – Latvijas tautas! Jums ir jāpalīdz tautai attīstīties!!!

Saeimas 2018 vēlēšanas

Kā jau zināms no CVK.lv sestdien, 2018. gada 6. oktobrī, notiks 13.Saeimas vēlēšanas. Tā ir diena kad visi Latvijas strādnieki ies pie vēlēšanu urnām un balsos par nākotnes Latviju. Ļoti pareizs darba ņēmēju viedoklis  būtu izvēlēties vienu no trim Latvijas nosacīto “kreiso” sarakstiem.

Ar  numurviens, gan jau pilsoņu atbalsta ziņā ir jāliek Sociāldemokrātiskā partija “Saskaņa”. Droši šīs saraksts būs pārstāvēts 13.Saeimā. http://www.saskana.info/  Ar kampaņu saskaņa online.

Otrs saraksts ir Latvijas senākā sociāldemokrātiskā partija Latvijas SociālDemokrātiskā Strādnieku partija LSDSP, kas 13 Saeimas velēšanās startēs apvienībā SGK. “Jaunās politiskās apvienības pilnais nosaukums ir Latvijas Sociāldemokrātiskā strādnieku partija / Kristīgi demokrātiskā savienība / Gods kalpot mūsu Latvijai, bet par tā saīsinājumu partija izvēlējusies Apvienība SGK”

Un trešā alternatīva ir politiskās partijas “Progresīvie” saraksts, ka savā ziņā ir pilnīgs pretstats gan Sociāldemokrātiskā partija “Saskaņa”, gan LSDSP sarakstiem. Par politiskās partijas politikas praksi ir ļoti grūti ko pateikt, bet aktīvi sevi reklamē gan masu medījos, gan internetā, bet vai ar to pietiks, lai sasniegtu konservatīvos Latvijas vēlētājus, mēs uzzināsim 7.oktobrī, līdzīgi kā “oktobra revolūcijas” signāls atskanēja tālajā Petrogradā tālajā 1917.gada 7 novembrī! 😉

Sekosim šiem sarakstiem un atbalstīsim viņus!
(saistītā saruna forumā: #Saeima2018