Birka: Leitlands

Jaunā Strāva

Jaunā Strāva (JS) bija latviešu sociālisti, kuri vēlāk sadalījās pro-krieviskajos boļševikos, latviešu sociāldemokrātos, kā arī latviešu sociālistos. Ņemot vērā, ka tika uzturēta latviska kultūrvide, JS sociālistu flangu varētu dēvēt par par latviešu nacionālsociālistiem. Protams šie iztika bez eigēnikas murgiem un ”Āriešu rases” pārākuma.
Diemžēl, atskaitot pāris kadrus, viņi netika pie varas. Izdevīgs brīdis bija Hugo Celmiņa laiks, kad atcēla % barjeru Saeimai, bet uz to brīdi JS bija tik neorganizēta, ka daļa pieslējās K.Ulmaņa zaļajiem, cits pie minoritātēm un palika tikai sociāldemokrāti. Īstie latviešu sociālisti diemžēl netika pie varas, kas varbūt būtu mainījis to, kā Ulmanis tik viegli spēja OKUPĒT Latviju, lai vēlāk ar savu tizlo frāzi ”palikšu savā vietā…” atdotu LV citiem okupantiem.
Negribu uzbraukt, bet es JS zinu vairāk kā labi. Protams, ne visi bija sociālisti. Bija arī, pēc mūsdienu teiktā, sociālliberāļi. Man, personīgi interesē 2 novirzieni (par JS socdemiem man vienalga) – respektīvi, latviešu sociālisti un boļševiku frontē aizgājušie. Abi šie bija ļoti ideoloģiski spēcīgi. Pelši gan par JS nevar uzskatīt, bet vai ir pastāvējusi ”Raiņa universitāte”?
Respektīvi, doma ir tāda – vai JS kolaborācijā ar Aizsargiem un Policiju, būtu pārņēmuši LV varu, spētu izvairīties no padomju okupācijas un kļūt vienkārši par nelielu sabiedroto vai pat ”Baltijas Šveici”?

Autors: Artūrs Leitlands

Baltkrievija ir pēdējais komandītekonomikas bastions Eiropā

Baltkrievija – leģitīmā prezidenta Lukašenko(1) un viņa administrācijas pārvaldīta jau no 1994. gada. Atļaušos teikt, ka Baltkrievija ir pēdējais vecās, industriāli leiboristiskās (2) Eiropas bastions, kurš pārņēma PSRS ražošanas un daļēji komanditekonomikas (3) modeli. Tajā pašā laikā Baltkrievijā ir pieejamas visas modernās tehnoloģijas, nepārspīlēti “luksi”, pastāv cilvēktiesību jēdziens un internetā Tev netiek liegts meklēt melus par Lukašenko 999 ārlaulības bērniem. BY ir moderna Eiropas valsts, taču spēcīgi atšķiras no pārējās Eiropas. Atšķiras ar to, ka valsts vadībai rūp tauta, nevis atskaites precizitāte valsts patiesajiem saimniekiem, kā tas ir ES ”federācijā”.
Kamēr BY cīnījās, lai 90-tajos saglabātu savas ražotnes, apspiestu augošo augļotāju un banku varu un iestājās par strādnieku tiesībām, reizē pūloties piesaistīt investīcijas no kapitālistiskajām zemēm (kuras labi slēpjas zem sociāldemokrātijas maskas), tikmēr Baltijas valstis veica deindustrializāciju, lielo uzņēmumu denacionalizāciju, privatizāciju un visu pārējo, lai pielīdzinātu sevi pirmās pasaules valstīm ar trešās pasaules valsts ekonomiku. Mums nepalika nekā. Iestājoties Eiropas Savienībā, mēs zaudējām vēl lielāku daļu savas suverenitātes un iespēju lemt pašiem savu likteni. Mūsu valdības posteņus aizņem Rietumu ielikteņi – virssulaiņi, kuri pretēji, teiksim, atsevišķajiem BY oligarhiem nav nacionāli, jo viss kapitāls aizplūst ārštatā, kamēr sauja BY oligarhu ir ciešā sadarbībā ar BY valdību un “nelec augstāk par savu pakaļu”, jo Lukašenko spēcīgā autoritāte to nepieļautu.
Baltkrieviju bieži kritizē kā “Eiropas pēdējo autokrātiju”. Tas ir ļoti stulbs apgalvojums, ņemot vērā, ka proletariāta demokrātija, kā es dēvēju BY režīmu, ir pilnīgā pretstatā “zilo asiņu principam”, kas valda monarhijās, kurās manto gan titulus, gan posteņus, gan materiālas lietas visās to izpausmēs, kā arī dzīvus cilvēkus (vergus). Kamēr Latvijā pastāv cieta likme Iedzīvotāju Ienākumu Nodoklim, Baltkrievijā tā ir mēreni progresīva, jo BY to var atļauties. Ja salīdzina BY un LV sabiedrības ticamību godīgai iekasēto nodokļu tērēšanai, sapratīsit, kāpēc tā. BY sabiedrība ir arī krietni patriotiskāka, kas apgāž mītu par “kosmopolītiskajiem sociālistiem”. Arī Baltkrievijā dzīvo krievvalodīgie, ukraiņi, poļi, kā arī vācieši u.c. Rietumeiropas tautas. Realitātē visi labi sadzīvo, piešķirot sev valstsnācijas statusu, kas zem lojalitātes valstij apvieno dažādu etnisko, reliģisko u.c. grupu pilsoņus, kuri tāpat privātajā dzīvē nepazaudē savu etnisko identitāti (tātad arī asimilācija ir mīts). Runājot par pilsonību, Baltkrievijā nav arī mūsu “brīvās Latvijas” unikālais nepilsoņa statuss. Ja vēlies kļūt par pilsoni objektīvu iemeslu dēļ, Baltkrievijā Tev nebūs problēmas, taču Latvijā, pirms vietējie neonacisti (4) Tevi nolamās, Tev būs jāstāv ilgā rindā, līdz sagaidi, kad par Tevi pasmiesies naturalizācijā. Naturalizāciju varētu veikt lielākā daļa LV nepilsoņu (5), bet tieši pazemojuma sajūtas dēļ (vai, ja esi RU pilsonis, vērā ņemamo pabalstu dēļ) izvēlas palikt pašreizējā statusā, kas ir Eiropas Savienības kauna traips.Latvijai nav arī Baltkrievijas sociālo garantiju un pensiju mazaizsargātajām grupām. Neesmu BY ekonomikas speciālists (vairāk pārzinu Krieviju), bet, viegli pameklējot internetā, ātri ”izlec” atbalsta programmas jaunajām ģimenēm, vientuļajām māmiņām, pensionāriem, invalīdiem u.c. mazaizsargātajām grupām.
Lukašenko politikas pamatā ir lieta, kuru nekad neiemācīsies ”vecā Eiropa”. Kamēr ES stagnē, BY ir iemācījusies piemēroties laikam – gan ekonomiski, gan sociāli. BY demokrātija nenozīmē statisku varu, kurā Tu dodies nobalsot un tad dažus gadus nedari neko. BY demokrātija ir spēja pielāgoties sabiedrības vajadzībām konkrētā laika periodā. Tādēļ tā nepalika 20.gs. postindustrializācijas stagnācijas periodā, bet vēl pirms visas ES pārlēca uz modernāku postleiboristisku 21.gs. vidi, kurā ir pieejamas visas tās pašas cilvēktiesības un civilās brīvības, kas mums. Piemetināšu – Baltkrievijas parāds sastāda nelielu % no IKP, kā arī vienīgā problēma varētu būt slēgtie tirgi, taču ar to valstis, kuras neizvēlējās pievienoties ES, saskaras jau no sākta gala. Protams, arī Baltkrievija piedzīvo finanšu krīzi (pie tam salīdzinoši smagi), taču valsts vara grūtos laikos par saviem iedzīvotājiem tur rūpējas vēl vairāk, nekā ja viss būtu kārtībā.
Es pieļauju, ka Austrumu tirgus nākamajās dekādēs spēlēs arvien lielāku lomu, Baltkrievijai turpinot plaukt. Ja Lukašenko aizietu no politikas, notiktu Baltkrievijas “maidans”, kas sagrautu valsti pilnībā, pie tam mēs, kā kaimiņi, no tā arī dabūtu ciest, lai gan ekonomiski neesam, praktiski, saistīti. Par Baltkrieviju mūsu mediji nerunā tik bieži, kā RU, jo Baltkrievijai reāli nav, ko pārmest (pieņemot, ka RU ir, ko pārmest). No 21.gs. eiropiešu apdzīvotajām zemēm es Baltkrieviju stādītu uz goda pjedestāla augstākās vietas. Diemžēl, nobeidzot rakstu, jāpiemetina, ka, ja Baltkrievija ielaidīs savā organismā parazītus, kuri jau ir sausu izsūkuši nabadzīgo Latviju, mums nebūs piemēra, uz kuru skatīties. Es aicinu cilvēkus aizmirst par mistiskiem “RU uzbrukumiem” un citām pasakām. Tā vietā kaut internetā palasāt par Baltkrievijas sociālekonomiku, kulturālo vidi, tradīcijām un valsts pārvaldes modeli. Nešaubos, ka katrs atradīs kaut kripatiņu no tā, ko mēs vēlētos redzēt arī savā zemē.
autors: Artūrs Leitlands

(1) Aleksandrs Lukašenko
(2) Darba partija Lielbritānijā
(3) Komanditsabiedrība
(4) Neonacisms
(5) Nepilsoņa statuss Latvijā un Igaunija “providus” viedoklis un Vikipēdija

Par iedzīvotāju ienākumu nodokli

Latvijā, pastāvot cietai un mūsu ekonomiskajiem apstākļiem 2015-10-17 13.44.01nesamērīgi augstai iedzīvotāju ienākumu nodokļa (IIN) likmei (citās Eiropas valstīs šāda IIN likme tiek piemērota tikai pie ļoti augstām algām), mēs vēl papildus saskaramies ar problēmām šī konkrētā un citu nodokļu administrēšanas jomā. Mēs nespējam ne tuvu teikt, ka gan Latvijas nodokļu sistēma, gan konkrēti IIN un tā tiesiskais regulējums būtu sakārtots tādā līmenī, lai praksē tas izpaustos kā piemērs vispārējas labklājības valstij. Reāli tieši pretēji – haoss un valsts varas despotisms. To apliecina gan neitrālu, Vienotībai pakaļ neskrienošu, ekonomistu atzinumi, gan socioloģiskās aptaujas, kuras krīzes (kuru vienpersoniski ir pārvarējušas tikai mūsu valdošās partijas) apstākļos, neskatoties uz mahinācijām ap šīm aptaujām, vienmēr uzrāda negatīvus rezultātus jomās, kas liecinātu par uzticību publiskajai varai. Tas ir tikai likumsakarīgi – kāda valsts vara, tāda nodokļu administrēšanas politika un tāda arī uzticība valdībai.
Mūsu nodokļu sistēma prasa spēcīgas pārmaiņas un, lai ko paveiktu, pirmkārt, ir jāmeklē pašā problēmas saknē – likumdošanā vai nereti, dzīvē iestrādātā, mehānismā (“paražu tiesībās”), kas arī ir radījis nelabvēlīgu situāciju valsts nodokļu administrēšanā. Respektīvi, kaut ko panākt varam, tikai mainot visu “kopbildi”. Teorētiski gan būtu pat smieklīgi teikt, ka mums jāpriecējas par jebkādiem pašreizējiem panākumiem nodokļu jomā (ja tādi arī būtu), jo šī nesekmība tikai atmasko valsts elitāro liekēžu dabu. Taču tajā pašā laikā tas, ka valsts ar tās nodokļu administrēšanas politiku bieži vien tiek nostādīts kā ļaunais oponents ikdienas nodokļu maksātājam, kurš ir kā izstumts ķieģelis “Latvijas Republikas namā”, rada nelabvēlīgus apstākļus sabiedrībai tieši šodien brīdī, kad mums ir jādzīvo. Bez nodokļu ienākumiem valsts kasē diemžēl šodiena būs vēl sūrāka, lai kā nevēlētos tos maksāt – pastāvošo sistēmu mainīt vienā dienā nav iespējams. Es, runājot par nodokļiem, protams, nerunāju par pastāvošo “valsti”, kurā dzīvojam, bet gan tādu, kuru mums ir jāuzceļ no jauna. Problemātiskā situācija, viennozīmīgi, ir radusies, jau iepriekš minēto, trūkumu likumdošanā un, mehānisma ieradumos sakņojošos, “paražu” dēļ, kuras būtu jāizskauž un jāmaina, līdz ar visiem tiem, kuri nespēj reformēt pastāvošo sistēmu un pragmatismu. Līdz ar pašreizējās “valsts” varas uzurpatoriem mainot arī vidējā Latvijas iedzīvotāja nostāju un attieksmi. Sekojot, manis teiktajam, par IIN pamatproblēmām, jāsaka, ka ar konkrēto formulējumu likumdošanā “Par iedzīvotāju ienākuma nodokli”(1) un “Par nodokļiem un nodevām”(2), kā arī citiem normatīvajiem aktiem, kas skar IIN, ir problēmas, kā piemēram, pārāk humāni, nepietiekami lieli sodi “aplokšņu algu” piekopējiem un citiem IIN tiešajiem pārkāpējiem. Pašreizējos apstākļos ir saprotams, ka, cilvēkam redzot valsts nesekmīgās fiskālās politikas sekas, nodokļu maksāšana tikai atbaida, taču šoreiz, kā jau iepriekš minēju, es runāju par valsts iekārtu ar mērķtiecīgu fiskālo politiku, kāda mums jāsasniedz. Tāpat pati cietā nodokļu likme rada gan negodīgus apstākļus sašķeltā sabiedrībā. Tikai progresīvā nodokļa ieviešana spētu palīdzēt novienādot atšķirību starp dažādām mūsu sabiedrības daļām – sabiedrības vairākumam nodokļu maksāšana vairs neasociētos ar apzagšanu no valsts puses. Pastāvošais tiesiskais regulējums nav pie vainas tikai ar to, ka tas varētu būt labāks, bet gan arī ar to, kā tas tiek ievērots un cik ir liela spēja vidējam cilvēkam (uzņēmējam vai darba ņēmējam) to pildīt – tas viss iet mijiedarbībā ar valsts fiskālo politiku (kā valsts izmanto ievāktos nodokļus).
Būtiska problēma pastāv tajā, ka galvenais valsts nodokļu administrators – Valsts ieņēmumu dienests (VID) nespēj noteikt ne, cik īsti naudas aiziet garām valsts budžetam ēnu ekonomikas rezultātā, ne kontrolēt procesus, kas veicina ēnu ekonomiku ierobežoto resursu un ierēdņu koncentrēšanās trūkuma uz IIN dēļ. Nepietiekamais skaits nodokļu auditoru un fakts, ka, piemēram, visvairāk līdzekļu aiziet PVN (pievienotās vērtības nodoklis) kontrolei, rada nelabvēlīgu situāciju ēnu ekonomikas apkarošanai. Tajā pašā laikā, ņemot vērā, ka mūsu birokrātiskais aparāts ir nenormāli liels pret mūsu valsts iedzīvotāju skaitu un obligāti samazināms, tas ir amorāli, ka nespējam ierēdņu “uzmanību” novirzīt tur, kur tā būtu nepieciešama. Normatīvajos aktos ir pārāk plašs regulējums, kas skar citas institūcijas – valsts darba inspekcijas (VDI) kompetenci šajā jautājumā – trūkst precizitātes. Šodien publikas vairākumam nosodot Padomju Savienības un Trešā Reiha piekopto t.s. “juridisko pozitīvismu” kā tiesību doktrīnu, nevajadzētu tomēr no tās atteikties pilnībā, kamēr tā spēj sniegt konkrētus risinājumus konkrētās situācijās. Precīza regulējuma uz papīra (nevis plašu teoriju), kas ir galvenais juridiskā pozitīvisma doktrīnas aspekts, trūkums un pastāvošā sodu elastība veicina “aplokšņu algu” nesodāmības sajūtu darba devēju acīs un mijiedarbībā ar citiem apstākļiem (piemēram negodīgo sistēmu, kuras apoloģēti pat nosoda progresīvā nodokļa ieviešanu) – nodokļu maksātājam rada vēlmi (pie šodienas apstākļiem – pamatotu) saņemt vairāk skaidrā naudā un nedomāt par nodokļu maksāšanas pienākumu. Iespējams, ka problēma ir tajā, ka sabiedrība neredz “spēcīgo roku” no valsts puses, kā arī tajā, ka neredz labklājības iespējamību. Spēcīgās rokas un labklājības vietā atrodas pastāvošās Latvijas valsts elites ļenganais cimds un, vidējam cilvēkam neizprotami, ekonomiski grafiki ar džinī koeficientiem (3), kas it kā atspēkotu pašreizējo, nožēlojamo situāciju valstī. Tādēļ es pilnīgi saprotu vidējo Latvijas iedzīvotāju, kas nevēlas maksāt nodokļus un neatbalsta valsts režīmu, kas piekopj ekonomisku teroru pret paša tautu.
Līdz ar vājo kontroli pār IIN iekasēšanu, tā piemērošanas problēmas rada, jau pieminētie, pārāk “mīkstie” sodi tiem, kuri ir atklāti pārkāpumos, kuri saistās ar nodokļu nemaksāšanu. Praksē tas izpaužas, piemēram, VID kopā ar VDI, dodoties t.s. “reidā”, atklājot “brigādi”, kurā puse ir nodarbinātie bez darba līguma. Bieži vien sods nav gana bargs un sodītajam labāk atmaksājas turpināt savu nelikumīgo darbību un šad tad samaksāt sodu, nevis justies atbildīgam par savu rīcību. Lieki pieminēt par noplūdēm informācijā, kas izpaužas – personas pašu iestāžu iekšienē laikus informē par gaidāmajām pārbaudēm, “reidiem”. Eksistējoša problēma ir arī korupcija pašās struktūrās, kurām būtu jācīnās pret tiem, kuri pārkāpj likumu. Problēma uz IIN fona ir mehānisma trūkums, kas aizliegtu tādas darbības kā amatpersonām pašām pārreģistrēt, sevis iegūto, uz radinieku vārda, un tālāk ir elementāri atsaukties uz agrāk gūtajiem ienākumiem, jo spēja izsekot ir pārtrūkusi. Kā vēl vienu problēmu vai iemeslu, kādēļ IIN pašlaik nav valsts prioritāte, var uzskaitīt to, ka lielākā daļa no tā aizplūst pašvaldību budžetam. Pastāv nepieciešamība vēlreiz pārskatīt vairāku nodokļu ienākumu valsts kasē attiecīgu sadali pašvaldībām vai arī sfērām, pār kurām atbildību ņem valsts.
Viss, iepriekš minētais, liecina par to, ka ir nepieciešams spēcīgs un stingrs regulējums, bargāka sodu sistēma gan tiem, kuri cenšas apiet IIN, no tā izvairīties, gan, vēl jo vairāk, valsts struktūrās korumpētajiem strādājošajiem. Kā risinājumu līdzās bargākiem sodiem, tāpat arī nepieciešams izstrādāt jaunu, efektīvu valsts amatpersonu deklarāciju pārbaudes kārtību, kas būtu vērsta uz to, lai korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs (KNAB) (kas manuprāt pašā būtībā ir lieka, parazitējoša birokrātu institūcija) un VID iekšēji nekonfliktētu birokrātisku apsvērumu dēļ. Tāpat jāpievērš vērība gadījumiem, kad nodarbinātais nemaz nav informēts par to, ko darba devējs dara ar summu, kura būtu jānomaksā nodokļos. Ir nepieciešama kārtība, kas izskaustu šo nepilnību – piespiedu kārtā būtu jāveic pašu nodarbināto lielāka iesaiste informācijas aprisē ap to ienākumiem un līdz ar to jāuzliek lielāka atbildība uz fizisko personu. Nepieciešams arī palielināt ziņu apjomu obligātajās deklarācijās. Psiholoģiski vēlmi maksāt nodokļus varētu panākt, paceļot neapliekamo minimumu, kas liktu izjust “progresīvā nodokļa efektu”, taču īstenībā tas ir tas pats, kas “slaukt gumijas govi” – kamēr nepastāvēs patiess progresīvais nodoklis, sabiedrības vairākuma noskaņojums pret valsti nemainīsies ne mazliet.
Rakstot par problēmām ap iedzīvotāju ienākumu nodokli, var nonākt pie vismaz diviem secinājumiem. Pirmais – visa pamatā ir (kaitīgs) ieradums. Pašlaik Latvijā mēs neredzam iniciatīvu kaut ko radikāli mainīt. Tiek piedāvāti tikai veci risinājumi, kas laika gaitā nav sevi pierādījuši. Tieši tādēļ nepieciešams dubultot neapliekamo minimumu un ieviest progresīvo nodokli. Otrkārt – valsts fiskālā politika jeb fakts, ka mūsu nodokļi aiziet nezināmā virzienā. Piemēram, nevienam nav vēlmes maksāt pašreizējo cieto summu pie minimālās algas, kamēr par uzturēšanos slimnīcā jāmaksā 10 Eur dienā. Treškārt, secināms, ka būtiska problēma IIN piemērošanā ir birokrātiskie apsvērumi un deklarāciju nepilnības, kā kļūdas vainagojas nekontrolējamā ierēdņu korumpētībā un bezatbildībā. Līdzīgi un plašāk ir iespējams raksturot jebkura LR nodokļa administrēšanas problēmas, un tā tas turpināsies, līdz, pirmkārt, netiks samazināts birokrātiskais un ierēdņu aparāts, otrkārt, ar likumdošanas palīdzību ieviests kontroles mehānisms pār samazināto ierēdņu aparātu un struktūrām kā VID, dodot tām konkrētākas direktīvas un nosakot vadlīnijas to darbībā. Vārdu sakot, pārstāt institucionālo despotismu, ko novērot varam šodien. Augstāk minētās, problēmas jārisina tikai tad, kad mēs droši redzēsim, kur nonāk mūsu nodokļi, līdz tam runāt par ēnu ekonomikas apkarošanu ir lieki. Pašreizējai valsts iestāžu un tajās strādājošo patvaļībai ir jāpieliek punkts uzreiz pēc tā, kā mainīsies valsts fiskālās politikas tendences!

autors: Artūrs Leitlands
paskaidrojumi:
1 – Likums “Par iedzīvotāju ienākuma nodokli”
2 – Likums “Par nodokļiem un nodevām”
3 – džini koeficients – par džini koeficientu Vikipēdijā latviešu valodāangļu valodā