Kategorijas: sociālā poltika

Par ‘kreisumu’ un 6.oktobri

Sandra Martinsone

Kopš neatkarības atjaunošanas Latvijas politiskās partijas ir liktas divās visnotaļ vienkāršās kategorijās:

1) saucamās ‘labējās’, kuras raksturo(ja) skats uz Eiropu, nacionālisms, ekonomiskā liberalizācija, demokrātija, nācijas pašnoteikšanās utml, un 2) kreisās – pro-kremliskie spēki, kuri ar vai bez paša kremļa svētības pamatā spēlē ‘etnisko un vēstures labošanas kārti’.
Līdz ar šo plašākā publiskajā informācijas telpā jebkādas pakāpes ‘kreisums’ un ‘soc-ismu’ formas padomju gadu traumas un šo dažu pro-kremlisko spēku dēļ tiek uztverti kā nodevīgs pro-krieviskums, anti-patriotisms un simpatizēšana Padomju laikiem un/vai Kremlim. Jebkas, kas pat tiešām ideoloģiski ir no centra par kreisi, saskaras ar noliegumu. Kopš ‘trampisma’ pret ‘kreisumu’ ‘labējie’ aši atšaudās arī ar populisma kārti. Šķiet, nav nekas sliktāks, kā būt kreisam.

2003.gadā, studējot ASV starptautisko politiekonomiku ar jau Latvijā iegūta politologa diplomu kabatā, es pirmo reizi dzirdēju profesoru runājam par Marksu (*). Ja padomju laikos sabiedrība tika barota ar domu, ka komunisms ir vienīgā izvēle un ceļš, tad atjaunotajā Latvijā mēs vai gluži ielecām otrā grāvī – demokrātiska valsts var pastāvēt tikai tandēmā ar neoliberālismu. Mans pasniedzējs ASV lika mums studēt Marksu nevis tāpēc, ka viņš bija marksists vai par tādiem gribēja padarīt mūs, bet tāpēc, ka kritiskai domāšanai ir nepieciešams studēt ekonomikas (teorijas) vēsturi, kur neoliberālisms jeb neoklasiskā ekonomika ir tikai viens no daudzajiem virzieniem. (p.s. Mani visvairāk gan aizrāva Džona Meinarda Keinsa idejas, kas izglāba Eiropu no Lielās depresijas pēc-kara gados).
Es un mani domubiedri Progresīvajos, kam sirds mazliet pa kreisi, ne reizi vien ir nievājoši saukti par ‘sociķiem’, ‘komunistiem’, nepatriotiskiem utt tikai tāpēc, ka uzdrošināmies pieteikt jaunu, svaigu un progresīvu sociāldemokrātisku spēku uz Latvijas politiskās skatuves. Daudzi nespēj sociāldemokrātijas jēdzienu uztvert konstruktīvi, jo ir pakļauti ‘kreisuma’ stereotipiem vai/un nav tikuši pāri padomijas traumai; turklāt, šo vārdu nekaunīgi (bet, iespējams, taktiski) ir nodevalvējusi Saskaņa, kurai tas darbojas tikai kā ārēja izkārtne, zem kuras slēpjas pavisam citi politiskie mērķi un intereses. LSDSP, kas spēlēja kritisku lomu pirms 100 gadiem, diemžēl nav spējis nostiprināt sociāldemokrātijas vietu un lomu atjaunotajā Latvijas demokrātijā. Iespējams, arī izglītība, kur ekonomikas studiju saturs peld biezā neoliberālisma mērcē, ir vainojama pie tā, ka valda arī diezgan liela nezināšana par plurālismu ekonomikas teorijā.
Ir dzirdēts arī PAR partijā dažkārt klusiņām runājam par sociālo liberālismu. Bet, ir jūtams, ka ne viens vien, kam tuvs ir viens vai otrs ‘soc-isms’, nejūtas ērti par to runāt skaļi un publiski, baidoties no stereotipiskās reakcijas. Rezultātā parāk daudzi politikas praktiķi, teorētiķi, vērotāji, komentētāji un patērētāji, kam sirds mazliet pa kreisi, piekar sev ‘labējā’ birku pragmatisma vārdā, lai justos piederīgi un iekļautos varas konjunktūrā (kam jābūt ‘labējai’). Un, kā man viens politiķis reiz teica, ‘soc-ismu’ partijām neviens naudu nedos. Tāda zināma savu vērtību pašcenzūra un pakļaušanās politbiznesmeņu (tā es saucu lielos ziedotājus) vēlmēm. Reizēm šķiet, ka kāds kādam ir apsolījis padarīt Latviju par neoliberālisma paraugbērnu, tapēc atkāpes no ‘nomas’, īpaši pa kreisi, tiek uztvertas šaubīgi.

‘Kreisuma’ ieslodzīšana padomju laiku un Krievijas ietekmes stereotipu un vērtību lokā, ierobežo mūsu sabiedrības, ieskaitot tās intelektuāļus, kritisko domāšanu par valsts attīstību, mūsu problēmu cēloņsakarībām un iespējām nākotnē. Līdz ar to Latvijā līdz šim kvalitatīva labējo un kreiso dialoga, kur dzimst taisnība un ilgtspējīgi lēmumi, nav bijis (Saskaņas & Co pamatintereses nav ļāvis Saskaņai kļūt par spēcīgu ideoloģiski kreisu spēku, nedz arī iemantot cieņu pārējo politisko aktieru vidū).
Gandrīz jebkurā mūsdienu attīstītā valstī politika veidojas uz aktīva labējo un kreiso dialoga pamata, kas palīdz nobalansēt kapitāla un sabiedrības intereses. Neviena ideoloģija nav brīva no trūkumiem, tāpēc ideju plurālisms politikā kļūst par patiesas demokrātijas priekšnoteikumu. Paradoksāli, bet bieži tieši liberāļi, kas iestājas par personīgajām brīvībām, ir tie, kas mēdz sirgt ar nespēju respektēt citu brīvības un ideoloģisko dažādību un pacelt sevi augstprātīgi pāri citiem.
Tāpēc ir akūti nepieciešams, ka Latvijas politikā at/pie-dzimst ‘soc-ismi’, un mums veidojas konstruktīva, atklāta saruna par šo jēdzienu dziļāku nozīmi, lai pārkāptu pāri savām bailēm no pagātnes labākas nākotnes vārdā.

Ar soc-ismu es pamatā domāju sociāldemokrātiju, kas nav ne sociālisms vai komunisms. Tā arī nav pret kapitālismu, uzņēmējdarbību, privātīpašumu un nevēlas ekonomikas nacionalizāciju. Sociāldemokrātija iestājas par valsts kontrolētu un regulētu kapitālismu. To dažkārt arī mēdz saukt par maigo kapitālismu, ierobežojot un mazinot tā negatīvos blakusefektus – nevienlīdzība, noslāņošanās, nabadzība, darbaspēka ekspluatācija, resursu noplicināšana un ietekme uz vidi, finanšu nestabilitate, korporatīvo interešu ietekme, monopoli, īstermiņa peļņas dominance pār ilgtermiņa attīstibu utt. Sociāldemokrātija iestājas par atbildīgu un ilgtspējīgu kapitālismu un tirgu, kurā valsts spēlē nozīmīgu un aktīvu lomu, veidojot un regulējot tirgu, aizstāvot darba ņēmēju intereses (līdzsvars starp kapitāla turētājiem un darba ņēmējiem) un aizsargājot vidi (kapitālisms ir tik tāl pozitīvs, kamēr tas nerada neatgriezenisku kaitējumu videi). Sociāldemokrāti daudzviet runā par biznesa demokratizāciju, kas dotu darba ņēmējiem lielāku teikšanu gan biznesa vadībā, gan peļņas sadalē. Ja darbinieku alga būs nevis fiksēta, bet atkarīga no kopējās peļņas, iegūs viss bizness, jo tam būs daudz motivētāki, apmierinātāki un lojālāki darbinieki.

Mēs redzam no piemēriem vēsturē un tagad, ka vāji regulēts kapitālisms viļņveidīgi rada neapmierinātu sabiedrību, audzē saspīlējumus, krīzes un konfliktus, kas beigās eksplodē. Tā mēs arī šodien esam nonākuši pie trampisma un Brexit. Kapitālisms un tirgus nespēj eksistēt bez valsts un tas pats nespēj koriģēt savas vājās vietas (šis ir liberāļu lielākais trūkums, kuri uzskata, ka, jo mazāk valsts iejaucās ekonomikā, jo labāk. Ironiski, finanšu krīzes laikā pirms 10 gadiem liberālās valdības (ieskaitot Latviju) glāba tirgu ar valsts/ nodokļu maksātāju naudu. Angliski šo te sauc par ‘privatisation of profits and socialization of costs’. Tai pat laikā sociāldemokrātiskā Islande ļāva bankām bankrotēt un iesēdināt cietumā baņķierus par lielo kaitējumu.) Tāpēc ir būtiski, ka ir stipra valsts, kas spēj nevis tikai labot tirgus kļūdas un maksāt par tām, bet aktīvi veidot tirgu tādu, kas kalpo sabiedrības interesēm. Ja palasa Adama Smita darbus, viņš kapitālisma pamatā lika spēcīgus morāles un kolektīvas atbildības principus (tieši šo niansi gan brīvā tirgus aizstāvji mīl aizmirst). Neoliberāls kapitālisms būtībā liek sabiedrībai kalpot tirgus interesēm. Sociāldemokrāti uzskata, ka tirgum ir jākalpo sabiedrības interesēs.

Sociālisms savukārt ir par to, kam pieder kontrole pār kapitālu.
Padomju savienība mēģināja īstenot valsts kontrolētu sociālismu, kur neeksistē privātīpašums, privātbizness, bet valstij ir visi resursi, kapitāls un ražošanas līdzekļi, kas to izmantošanu arī kontrolē (nacionalizēta ražošana) un iegūto peļņu sadala visiem.
Bet ir arī demokrātiskais sociālisms, kas šobrīd kļūst īpaši populārs ASV: ja liberālajā kapitālismā pēc būtības sabiedrība sastāv no darba ņēmējiem un darba devējiem, kur darba devēji patur visu peļņu, kuru reāli sapelna darba ņēmēji, tad demokrātiskā sociālisma ideja uzskata, ka šādas attiecības ir netaisnas un tāpēc kapitālam ir jābūt darba ņēmēju kontrolē, lai tie arī var sadalīt savā starpā gūto peļņu, nevis ļaut to centralizēti paturēt darba devējam.
Jau šobrīd pasaulē ir ne viens vien piemērs, kur strādnieki ir pārņēmuši savā kontrolē rūpnīcas, ražotnes un paši demokrātiskā un taisnīgā ceļā izlemj par peļņas sadali. Šis ir arī kooperatīvu princips, kas kļūst aizvien izplatītāki. Labi piemēri ir: Emilia Romagna reģions Itālijā un Mondragon Spānijā – lielākais strādnieku kooperatīvs pasaulē. Arī Lielbritānijā viena no lielākajām lielveikalu ķēdem Coop darbojas pēc šāda modeļa un ap 17 miljoni britu šobrīd ir iesaistīti kādā kooperatīvā. Demokrātiskie sociālisti atbalsta arodbiedrību lomu, visiem pieejamu nacionālu veselības aprūpes sistēmu, noteiktu minimālo ienākumu visiem, un stingru valsts ekonomikas regulējumu.
Cik man zināms, nedz vienu vai otru sociālismu Latvijā neviens, ieskaitot Progresīvos, netaisās ieviest. Lai gan, demokrātiskais sociālisms var uzplaukt jebkur mikro un decentralizētā līmenī, kur cilvēki to vēlas, neprasot valdībai atļauju. Arī valsts vadīta sociālisma pieeja var tikt izmantota atsevišķos sektoros: piemēram, zviedru valdībai ir monopolstāvoklis alkohola tirdzniecībā.

Attiecībā uz sociālo liberālismu, tas ir zināms hibrīds: balstās uz klasisko liberālismu – brīvība, brīvs tirgus, brīva tirdzniecība – un vienlaikus atzīst, ka ir ari nepieciešamība pēc sociālā taisnīguma.
Kamēr sociāldemokrāti saredz aktīvu valsts lomu ekonomikā kā līdzekli, lai sasniegtu sociālo taisnīgumu, sociālais liberālisms redz aktīvu valsts lomu tikai atsevišķās jomās kā nabadzības mazināšanā, veselības un izglītības nodrošināšanā, bet neierobežojot tālāk tirgu. Sociālais liberālisms uzskata, ka taisnīgums jāīsteno ar līdzekļu pārdali tiem, kam nepieciešams (cīņa ar problēmu sekām), kamēr sociāldemokrāti uzskata, ka caur progresīviem nodokļiem un politiku valstij ir jāveido sistēma, kas maksimāli mazina riska grupu nonākšanu grūtībās (cīņa ar problēmu cēloņiem). Sociāldemokrāti uzskata, ka tirgus (un tai skaitā – kapitālisms) kalpo sabiedrības interešu sasniegšanai nevis otrādi. Sociālais liberālisms savukārt par lielāko vērtību uzskata brīvību un valstij jaiejaucās tikai tad, kad brīvības vērtības ir apdraudētas.

Runājot par sociāldemokrātiju starptautiskā kontekstā, tad tādas nozīmīgas institūcijas, kas risina globālās nabadzības un attīstības problēmas – ANO, OECD, WB utml, kā arī lielākā daļa nevalstisko organizāciju, reāli darbojas pēc sociāldemokrātijas (solidaritāte, pastiprināts fokuss uz sociāliem jautājumiem), nevis kapitālisma principa, aktīvi plānojot un īstenojot sociālo politiku, nevis gaidot, ka sociālais progress veidosies kā liberālisma blakusprodukts. MDGs (Tūkstošgades mērķi) un tagad SDGs (Ilgtspējīgas attīstības mērķi), kurus apņēmušās īstenot gandrīz visas valstis, ir tas pats, kas piecgades un desmitgades plāni centrālās plānošanas ekonomikā.
Kopš 1990s daudzi miljoni pasaulē ir izkļuvuši no nabadzības, kur lielā mērā jāpateicas tieši šīm institūcijām, kas pēc sociāldemokrātu parauga ir demonstrējušas globāla mēroga solidaritāti, investējušas sociālajā infrastruktūrā un spēlējušas aktīvu lomu tirgus veidošanā un sabiedrības attīstībā utt. Ja sociāldemokrātija var demonstēt reālu progresu globāli, kāpēc noliedzam veiksmes iespēju nacionālā līmenī un ceram progresu redzēt caur liberālo kapitālismu? ES kohēzijas programmas, lai atbalstītu vājākos reģionus un perfiēriju, ir solidaritāte, kas arīdzan ir svešs princips kapitālismā un pēc būtības ir Eiropas mēroga sociāldemokrātijas īstenošana.

Lai paceltu Latvijas attīstību jaunā līmenī, ir nepieciešami ne tikai spēcīgi labējie spēki, bet arī spēcīgs kreisais sociāldemokrātiskais flangs, jo tikai caur šādu politisko dialogu spēsim radīt valsti, kur kapitāla un sabiedrības intereses tiek uzturētas līdzsvarā.

Visbeidzot, domājot par 6.oktobri, ceru, ka sabiedrības izvēle būs balstīta nevis uz reitingiem, bet to, vai esi par konservatīvām vērtībām (izvēle pietiekama), liberālā kursa turpināšanu (izvēle liela, atšķiras tik sponsori un pieredze politikā), vai par pagriešanu Latviju ziemeļvalstu virzienā, atdzīvinot un nostiprinot socialdemokrātiskās vērtības mūsu sabiedrībā un politikā (Progresīvie). Lai notiktu pārmaiņas, nepietiek ar jaunām partijām, gados jauniem kandidātiem un pieturēšanās pie paredzamā. Ir nepieciešama jauna politiskā konjunktūra, kur liberālismu balansē sociāldemokrātiskās idejas.

*Vai Marks politoloģijas, ekonomikas un biznesa studijās Latvijas augstskolās vēl arvien ir tabu?

avots: https://www.facebook.com/sandra.martinsone.1/posts/10156038311688370