Kategorijas: sociālā politika

Nepilsoņi un bezvalstnieki – kāda ir atšķirība?

Tiesībsargs skaidro būtiskas atšķirības starp cilvēkiem ar nepilsoņa vai bezvalstnieka statusu, jo nereti publiskajā telpā sastopama nekorekta interpretācija par šiem jēdzieniem un tiesību apjomu.

1. Nepilsoņi nav bezvalstnieki.

Latvijas Republikā ir spēkā Bezvalstnieku likums, kur skaidri ir noteikts, ka personu Latvijas Republikā var atzīt par bezvalstnieku, ja uz šo personu attiecas 1954.gada 28.septembra Konvencijas par bezvalstnieka statusu noteikumi. Savukārt personu, kura ir likuma “Par to bijušās PSRS pilsoņu statusu, kuriem nav Latvijas vai citas valsts pilsonības” subjekts, nevar atzīt par bezvalstnieku. [1]

2. Bezvalstnieku un nepilsoņu sociālās un ekonomiskās tiesības būtiski atšķiras, un, ja nepilsoņi būtu bezvalstnieki, viņiem būtu daudz mazāk tiesību.

Nepilsoņi atšķirībā no bezvalstniekiem ir Latvijas Republikas valstspiederīgie. Nepilsoņiem ir Latvijas Republikas izdota pase, tie atrodas Latvijas Republikas aizsardzībā, atrodoties ārvalstīs, tiem ir pastāvīgās uzturēšanās tiesības Latvijas Republikā, vienlīdzīgas sociālās un ekonomiskās tiesības ar pilsoņiem, lielākā daļa politiskās tiesības (izņēmums – piemēram, nav tiesību vēlēt) un tiesības jebkurā brīdī iegūt Latvijas Republikas pilsonību naturalizācijas kārtībā.

Attiecībā uz atšķirībām sociālo un ekonomisko tiesību apjomā starp bezvalstniekiem un nepilsoņiem, ir svarīgi atzīmēt, ka ikvienā likumā līdzās Latvijas pilsoņiem kā aizsargājamais vai attiecināmais subjekts būs atrodami arī nepilsoņi, tajā pašā laikā bezvalstnieku sociālā un ekonomiskā aizsardzība ir nodrošināta mazākā apjomā.[2]

Satversmes tiesa jau 2005. gada 7. martā lietā Nr. 2004-15-0106 ir atzinusi:

“Līdz ar Nepilsoņu likuma pieņemšanu radās jauna, līdz šim starptautiskajās tiesībās nezināma personu kategorija – Latvijas nepilsoņi. Latvijas nepilsoņi nav pielīdzināmi nevienam fiziskās personas statusam, kas noteikts starptautiskajos tiesību aktos, jo nepilsoņiem noteikto tiesību apjoms pilnībā neatbilst nevienam šādam statusam. Latvijas nepilsoņi nav uzskatāmi ne par pilsoņiem, ne ārvalstniekam, ne arī bezvalstniekiem, bet par personām ar “īpašu tiesisko statusu”.”

Arī Latvijas pārstāvji starptautiskajās institūcijās konsekventi aizstāvējuši pozīciju, ka nepilsoņa statuss nevar tikt pielīdzināts bezvalstnieka statusam.

Nepilsoņi nav uzskatāmi par ārvalstniekiem, jo saskaņā ar Imigrācijas likuma 1. pantu ārvalstnieks ir persona, kura nav Latvijas pilsonis vai Latvijas nepilsonis.

Arī Eiropas Savienības neatkarīgo ekspertu grupa pamattiesību jautājumos (EU Network of Independent Experts on Fundamental Rights) pārskatā par pamattiesību jautājumiem Eiropas Savienībā un tās dalībvalstīs 2003. gadā norāda, ka likumā “Par to bijušās PSRS pilsoņu statusu, kuriem nav Latvijas vai citas valsts pilsonības” noteiktie nepilsoņi nav nedz pilsoņi, nedz ārvalstnieki, nedz arī bezvalstnieki. Ekspertu grupa norāda, ka Latvijas nepilsoņi pieder pie līdz šim starptautiskajās publiskajās tiesībās nezināmas personu kategorijas.[3]

Šajā pašā Satversmes tiesas lietā Saeima pauda viedokli, ka likuma “Par to bijušās PSRS pilsoņu statusu, kuriem nav Latvijas vai citas valsts pilsonības” mērķis neesot bijis saglabāt nepilsoņa statusu pilnīgi visiem nenoteiktu laiku. Šis statuss esot bijis noteikts kā pagaidu statuss, lai persona ar laiku iegūtu Latvijas pilsonību vai izvēlētos citu valsti, ar kuru nostiprināt savu tiesisko saikni.

3. Latvijas nepilsoņu un pilsoņu sociālās un ekonomiskās tiesības neatšķiras.

Latvijas nepilsoņu un pilsoņu sociālās un ekonomiskās tiesības ir vienādas. Nepilsoņi saņem līdzvērtīgas sociālās garantijas kā pilsoņi un saskaras ar tādiem pat sociālajiem riskiem, ar kādiem saskaras pilsoņi. Viņiem ir tiesības saņemt izglītību bez maksas līdzvērtīgi kā pilsoņiem, tiesības brīvi dibināt komercsabiedrības un strādāt privātsektorā, kā arī brīvi baudīt kultūras tiesības vienlīdzīgi ar pilsoņiem. Tiesa, nepilsoņiem ir liegts darbs valsts dienestā, tiesībsargājošajās iestādēs, tiesu sistēmā, ar tiesu sistēmu saistītās neatkarīgajās profesijās, kur tiek īstenota valsts vara un kur ir leģitīmi prasīt Latvijas Republikas pilsonību. Šis izņēmums ir atbilstošs Starptautiskajā paktā par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām 25. pantā noteiktajām tiesībām pildīt valsts dienestu.

Saistītie raksti:

http://www.tiesibsargs.lv/news/lv/diskusija-rigas-pili-par-nepilsona-statusa-pieskirsanas-izbeigsanu-latvija
http://www.tiesibsargs.lv/news/lv/tiesibsargs-aicina-ano-institucijas-veidot-vienotu-izpratni-par-latvijas-nepilsonu-tiesisko-statusu
http://www.tiesibsargs.lv/news/lv/atseviskas-nvo-radijusas-starptautiskajam-organizacijam-neprecizu-prieksstatu-par-nepilsonu-cilvektiesibu-ieverosanu-latvija

[1] Skat. Bezvalstnieku likuma 2. un 3.pantu ; https://likumi.lv/doc.php?id=84393.

[2] Skat. subjektus likumos, kas skar indivīdam garantētās ekonomiskās un sociālās tiesības.

[3] Synthesis Report: Conclusions and Recommendations on the Situation of Fundamnental Rights in the European Union and its Member States in 2003, 4 February 2004, p. 90).

Latvija grimst nabadzībā

Izdevumi sociālās aizsardzības pabalstiem mums ir viszemākie ES: Latvija grimst nabadzībā
17.10.2016

Eiropas Komisija savā dienestu darba dokumentā ziņojumā par Latviju 2016. gadā ir norādījusi: „Latvijā izdevumi sociālās aizsardzības pabalstiem (14% no IKP 2013. gadā) ir viszemākie ES, un sociālajiem pārvedumiem ir samērā maza ietekme uz nabadzības mazināšanu. (..) Latvijas ieguldījums sociālās atstumtības novēršanas pabalstos (tostarp GMI jeb garantētais minimālais ienākums) ir tikai 0,1 % no IKP, turpretī ES vidējais rādītājs ir 0,5 %. Ieguldījums mājokļa pabalstos ir tikpat mazs: 0,1 % no IKP, salīdzinot ar 0,6 % ES. Sociālās palīdzības finansējums ir pilnībā decentralizēts, un tas var vēl vairāk saasināt reģionālo nevienlīdzību. Turklāt sociālās palīdzības sistēma nenodrošina pietiekamu atbalstu pabalstu saņēmējiem, lai palīdzētu viņiem atgriezties atpakaļ darba tirgū.”[1]

Komisija kā cerību uz situācijas uzlabojumu norāda Latvijas valdība plānu ar 2017. gadu noteikt minimālo ienākumu līmeni, ar kuru paredzēts nodrošināt vispārēju sociālās drošības tīklu. Tomēr tiesībsargam ir pamats skeptiski lūkoties uz konkrētās koncepcijas iedzīvināšanu. Proti, minimālo ienākumu līmeņa ieviešana nav vērojama valdības piedāvātajā valsts budžeta paketē 2017. gadam.

“Gadu no gada, uzklausot iedzīvotājus klātienē un, vērtējot iedzīvotāju iesniegumu saturu, es nonāku pie skaudra secinājuma – Latvijas lielākā problēma ir nabadzība. Nabadzība, pie kuras lielākā daļa iedzīvotāju paši nemaz nav vainojami. Te nav stāsts par tiem, kas paši izvēlējušies dzīvot pēc saviem likumiem: nestrādāt, nemācīties, nemaksāt nodokļus, nevērīgi izturēties pret savu veselību, un tamlīdzīgi.

Mani satrauc to iedzīvotāju likteņi, kas bijuši gana atbildīgi pret sevi, citiem un savu valsti, tikai apstākļu sakritības dēļ nonākuši neapskaužamā situācijā. Satraucoši, ka bieži vien tās ir personas, kuras atbilstoši starptautiskajam standartam būtu jāsaņem īpašāka valsts aizsardzība, tā saucamie, mazāk aizsargātie iedzīvotāji: bērni, gados veci cilvēki, personas ar invaliditāti, strādājošas sievietes maternitātes periodā, nepilnās ģimenes, patvēruma meklētāji”, – tā Juris Jansons, Latvijas Republikas tiesībsargs.

Latvijas sociālās realitātes aina skaitļos viennozīmīgi norāda uz to, ka Latvija grimst nabadzībā:

Latvijā nabadzības riskam un sociālajai atstumtībai ir pakļauti 606 tūkstoši jeb 31% iedzīvotāju;[2]
Latvijā ir viena no lielākajām atšķirībām starp valsts turīgāko un trūcīgāko iedzīvotāju ienākumiem. 2012. gadā valsts turīgākie 10% iedzīvotāju kopumā saņēma 26% no visiem ienākumiem. Vēl lielāka iedzīvotāju nevienlīdzība vērojama tikai Bulgārijā;[3]
70% jeb 322 tūkstoši Latvijas pensionāru saņem pensiju, kas nav lielāka par 300 eiro mēnesī,[4] līdz ar ko Latvijā, pretēji citām valstīm, vērojams salīdzinoši augsts nabadzības riska īpatsvars tieši vecāku cilvēku vidū;[5]
Īpaši augsts nabadzības un sociālās atstumtības risks vērojams starp sievietēm pensijas vecumā – līdz pat 47%. Ja sieviete dzīvo viena, šis nabadzības riska rādītājs pieaug līdz 67%;[6]
Satraucoši, ka Latvijā nabadzībai un sociālajai atstumtībai tiek pakļautas arī personas, kas strādā mazkvalificētos darbos un saņem minimālo darba algu, kas pēc nodokļu nomaksas pamatā ir vien 270 eiro.[7] Nabadzības riskam pakļauti 9% nodarbināto.[8]
Augstākais nabadzības risks vērojams Latgalē – līdz pat 40% nabadzīgo iedzīvotāju dzīvo tieši Latgales reģionā, salīdzinoši Rīgā dzīvo tikai 13% nabadzīgo iedzīvotāju.[9]
Latvijas iedzīvotāju apmierinātība ar veselības aprūpes sistēmu ir viena no viszemākajām Eiropas Savienībā. Veselības aprūpes pakalpojumu pieejamība ir ļoti ierobežota, aptuveni katrs piektais Latvijas iedzīvotājs nepieciešamības gadījumā nav vērsies pie veselības aprūpes speciālista.[10]
Pēdējo gadu laikā Latvijā ievērojami pieaudzis personu ar invaliditāti skaits. [11]
No 23 bēgļiem, kurus Latvija uzņēma Eiropas Savienības (ES) bēgļu pārvietošanas programmas ietvaros un kuri ieguvuši alternatīvo statusu, 21 cilvēks jau Latviju ir pametis.[12]

Labklājības tematikai tiesībsargs ir pievērsies vairākkārtīgi. Gandrīz visi svarīgākie cilvēktiesību dokumenti runā par labklājību kā mērķi, uz kuru tiekties, kā vērtību, normu, kas katrai demokrātiskai valstij jānodrošina tās iedzīvotājiem.

Tiesībsarga pēdējo gadu aktivitātes labklājības veicināšanai:

2012. gadā par nabadzības risku Latvijā tiesībsargs informēja starptautiskos sadarbības partnerus;
2013. gadā aicināja likumdevēju ratificēt Pārskatīto Eiropas Sociālo hartu pilnā apmērā;
2013. gada septembrī ar Ziņojumu par nabadzību uzstājās Eiropas ombudu tīkla sanāksmē Dublinā;
2015. gadā tiesībsargs vērsās pie jaunievēlētā Valsts prezidenta R. Vējoņa, norādot, ka valdība, nosakot prioritātes, gadu no gada atrod valsts attīstībai svarīgākas nozares, bet ne tādas kā sociāla drošība, pieejama veselības aprūpe un iedzīvotāju labklājība. Tādējādi valsts līmenī sociālās jomas problemātika tiek risināta minimāli vai tiek atstāta pašu iedzīvotāju ziņā. Ar šādu attieksmi grūti atzīt, ka sociālais taisnīgums Latvijā tiktu īstenots ne tikai vārdos, bet arī darbos;
Šā gada jūlijā 13. Bīriņu konstitucionālās tiesībpolitikas seminārā diskusijās par sociālo tiesību ietvaru, iepazīstinot ar reāliem piemēriem no dzīves, tiesībsargs aicināja klātesošos no teorijas pāriet uz praksi un apsvērt, vai reālie piemēri no dzīves liecina par pietiekami atbildīgi noteiktu sociālā minimuma slieksni Latvijā.

[1] Eiropas Komisija Komisijas dienestu darba dokuments 2016. gada ziņojums par valsti – Latviju, Brisele, 26.2.2016., pieejams: http://ec.europa.eu/europe2020/pdf/csr2016/cr2016_latvia_lv.pdf, aplūkots 30.09.2016.
[2] Dati par 2014. gadu, avots: Centrālā statistikas pārvalde, Ienākumi un dzīves apstākļi Latvijā 2015. gadā, pieejams: http://www.csb.gov.lv/sites/default/files/nr_14_ienakumi_un_dzives_apstakli_latvija_2015_16_00_lv_en.pdf, aplūkots 30.09.2016.
[3] European Commission, Research findings – Social Situation Monitor – Income inequality in EU countries, pieejams: http://ec.europa.eu/social/main.jsp?catId=1050&intPageId=1870&langId=en, aplūkots 30.09.2016.
[4] Dati par 2016.gada jūniju, avots Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūra, pieejams: http://www.vsaa.lv/lv/budzets-un-statistika/statistika?gid=6&dates=2016-06-01, aplūkots: 30.09.2016.
[5] Europe 2020 indicators – poverty and social exclusion, pieejams: http://ec.europa.eu/eurostat/statistics-explained/index.php/Europe_2020_indicators_-_poverty_and_social_exclusion#cite_ref-8, aplūkots: 30.09.2016.
[6] Dati par 2014. gadu, avots: Centrālā statistikas pārvalde, Ienākumi un dzīves apstākļi Latvijā 2015. gadā, pieejams: http://www.csb.gov.lv/sites/default/files/nr_14_ienakumi_un_dzives_apstakli_latvija_2015_16_00_lv_en.pdf, aplūkots 30.09.2016
[7] Ministru kabineta 2015.gada 24.novembra noteikumi Nr.656 “Noteikumi par minimālās mēneša darba algas apmēru normāla darba laika ietvaros un minimālās stundas tarifa likmes aprēķināšanu”, 2.p., pieejams: http://likumi.lv/ta/id/278067-noteikumi-par-minimalas-menesa-darba-algas-apmeru-normala-darba-laika-ietvaros-un-minimalas-stundas-tarifa-likmes-aprekinasanu, aplūkots 30.09.2016.
[8] Dati par 2014. gadu, avots: Centrālā statistikas pārvalde, Ienākumi un dzīves apstākļi Latvijā 2015. gadā, pieejams: http://www.csb.gov.lv/sites/default/files/nr_14_ienakumi_un_dzives_apstakli_latvija_2015_16_00_lv_en.pdf, aplūkots 30.09.2016
[9] Turpat;
[10] Obligātās veselības apdrošināšanas ieviešanas koncepcija, Latvijas Banka, pieejams: https://www.bank.lv/images/stories/pielikumi/publikacijas/citaspublikacijas/OVA-koncepcija.pdf; aplūkots 30.09.2016.
[11] 2011. gada sākumā Latvijā bija 149 tūkstoši personas ar invaliditāti, bet 2015. gada sākumā jau 168 tūkstoši, Veselības un darbnespējas ekspertīzes valsts ārstu komisijas dati, nav publiskoti.
[12] Latvijas sabiedriskie mediji, 05.09.2016., pieejams; http://www.lsm.lv/lv/raksts/latvija/zinas/no-23-statusu-ieguvusajiem-begliem-latvija-palikusi-divi-visi-parejie-jau-ir-vacija.a199311/; aplūkots 30.09.2016.

pēc http://www.tiesibsargs.lv/ materiāliem